Zinu, ka bibliotēka tiks uzcelta, – to arhitekts Gunārs Birkerts teica vienmēr, arī tajos brīžos, kad šķita: Latvijā tikai viņš un Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks vairs tic, ka Latvijas "otrās neatkarības" paaudze spēj valstiski vienoties un nākamības ainavai kā liecību par savu varēšanu un skaistuma izpratni atstāt vēl kādu citu būvi, atskaitot zelta tiltus un triangula bastionus, atšķirībā no pirmās neatkarības paaudzes, kuras zīmes ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapi. Birkertam izrādījās taisnība, lai gan no projekta līdz ēkas atklāšanai pagāja ceturtdaļgadsimts, un – kas zina! –, ja pamatakmeni likt būtu paredzēts trīs mēnešus vēlāk, varbūt krīze vispār būtu apturējusi procesu uz nenoteiktu laiku.
