Vēstures kropļošana un absurdi meli

23. augustā, dienā, kad atzīmējām Baltijas ceļa trīsdesmitgadi, arī apritēja 80 gadu Molotova–Ribentropa paktam, kas sadalīja Eiropu ietekmes zonās un izraisīja Otro pasaules karu. Bija vērojams, ka Krievijas propagandas mašīna cenšas attaisnot Staļina kriminālo ārpolitiku, pašu paktu un tā papildprotokolus. Neatkārtošu šos melus, vien piebildīšu, ka tie mūs sasniedza pa Krievijas Federācijas oficiālajiem kontiem sociālajos medijos. Tātad – varam to traktēt kā Krievijas Federācijas oficiālo viedokli. Krievu tautas ieguldījums nacisma sagrāvē un tās nestie upuri ir nenoliedzami, un pasaule un Latvija tos augsti vērtē. Diemžēl šie upuri tika nesti tādēļ, ka Staļina un viņa rokaspuišu ārpolitika bija noziedzīga un kļūdaina.

1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija iebruka Polijā, un 17. septembrī tai sekoja arī PSRS. Pieminot 80 gadus kopš Otrā pasaules kara sākuma, Polijā 1. septembrī pulcējās pasaules līderi. Uz šī fona Krievijas oficiālās amatpersonas atklāti mēģināja pierādīt, ka Polijai par Otrā pasaules kara izcelšanos jāvaino pašai sevi, – 1939. gada notikumi un Polijas uzvedība esot izaicinājusi Vāciju uzbrukt. Šī argumentācija atgādina bēdīgāko ainu vardarbīgā ģimenē, kur upuris tiek padarīts par vainīgo, jo, redz, esot varmāku "provocējis". Kontrastam – Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers piemiņas pasākumā izmantoja iespēju, lai Polijai lūgtu atvainošanos par nacistu tirāniju, un atzina, ka Otrais pasaules karš ir bijis vācu noziegums. Te varam vērot pilnīgi dažādu starptautisko uzvedību – var atzīt savu vēsturisko parādu un atbildību cietušo tautu priekšā, bet var arī turpināt attaisnot totalitāra režīma pastrādātos noziegumus un uz citu valstu un sakropļotas vēsturiskās atmiņas rēķina būvēt savu varoņa tēlu.

Runājot par vēsturiskām un traģisma pilnām gadadienām, neaizmirsīsim arī nacistiskās Vācijas un PSRS 28. septembra līgumu ar slepenu papildu protokolu, kas paredzēja, ka Lietuva no Vācijas interešu zonas pāries PSRS interešu zonā, bet PSRS neliks šķēršļus vāciešu izceļošanai no Baltijas valstīm uz Vāciju. Savukārt 5. oktobrī mums tika uzspiests savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, pazīstams arī kā Bāzu līgums, kas nākamajā gadā tika jau izmantots kā iegansts Latvijas okupācijai. Šādi paši līgumi pirms 80 gadiem tika uzspiesti arī Igaunijai, Lietuvai un Somijai.

Krievija, kas ir Padomju Savienības tiesību un saistību mantiniece, šā gada 13. oktobrī Maskavā plāno ar svētku uguņošanu atzīmēt ne tikai Rīgas, bet arī Kauņas, Viļņas, Kišiņevas, Brestas, Bukarestes, Tallinas un Belgradas "atbrīvošanu". 2020. gadā šādi paši salūti plānoti Varšavas, Budapeštas, Vīnes, Prāgas, Bratislavas un Berlīnes ieņemšanas dienās. Atzīstot nacistu padzīšanu no Rīgas, mēs arī atceramies, ka Sarkanā armija Latvijai un Rīgai brīvību neatnesa, un uz Maskavas nodomu ar salūtu nosvinēt Rīgas ieņemšanas 75. gadadienu Ārlietu ministrija ir reaģējusi, izsaucot Krievijas pagaidu pilnvaroto lietvedi un paužot protestu par centieniem attaisnot Staļina un Hitlera noziegumus. Otrais pasaules karš mums nozīmē gan vācu, gan padomju okupāciju, un to bez ievērības nedrīkst atstāt. Īpaši ciniski ir Maskavā organizēt Baltijas valstu galvaspilsētu "atbrīvošanas" salūtus Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas 80. gadadienā.

Tieši tādēļ mums ir jāsniedz savs ieguldījums objektīvas vēsturiskās atmiņas veidošanā. Nedrīkstam atstāt vēsturi tikai vēsturnieku ziņā, kā to savā propagandā atkārto Krievija. Ir jākopj savas valsts vēsture, ir jāredz kopsakarības un jāspēj tās skaidrot saprotamā, bet precīzā valodā starptautiskajiem partneriem un sev pašiem. Baltijas valstu ciešai, saskaņotai rīcībai un vienota vēstījuma paušanai Eiropas vēsturiskās atmiņas nostiprināšanā ir gan stratēģiski svarīga, gan simboliska nozīme. Kamēr Krievija turpinās pārrakstīt vēsturi, svinēt suverēnu valstu okupāciju un attaisnot totalitāru režīmu rīcību, kā arī turpinās agresiju pret Ukrainu un Gruziju, bezprincipu drošības telpa "no Lisabonas līdz Vladivostokai" nav iespējama.