1941. gada 14. jūnija deportācijas Latvijā un mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā bija daļa no Otrā pasaules kara.
Nešķirojot tautību vai dzimumu, ar saknēm no mūsu tautas tika izrauti un izsūtīti tie, kuri savās domās un darbos iestājās par savu valsti: gudrākie, uzņēmīgākie un drosmīgākie.
Pirmajā okupācijas gadā par jaunās varas upuriem kļuva ap 30 tūkstošiem Latvijas pilsoņu. No tiem pusi, tādā pašā dienā kā šī, aizveda uz NKVD koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājuma vietām attālos Padomju Savienības apvidos. Nolemtus ciešanām un nāvei. Viņu dēļ mēs šodien pulcējamies, atceramies un vienmēr atcerēsimies šo datumu.
Atcerēsimies arī to, ka tas ir mūsu vēstures stāsts, kas sākās ar demokrātijas krīzi 1934. gadā un turpinājās ar bailēm 1940. gadā. Stāsts, kur katrs solis bija piekāpšanās, līdz likuma vara un tautas griba kļuva vienlīdz nevērtīgas. Militārai padomju okupācijai sekoja sagrābtās neatkarīgās valsts aneksija, un viltus vēlēšanas bija aizsegs brutālām represijām.
Šīs deportācijas visnežēlīgākajā veidā atgādina mums, kāda ir brīvības cena.
Brīvības cīņas par mūsu valsti prasīja daudzus upurus. Neatkarības zaudēšana maksāja vēl vairāk.
Tādēļ arī šodien, 14. jūnijā, es aicinu – novērtēsim un sargāsim mūsu valsts brīvību. Iestāsimies par savas valsts stiprināšanu. Un vienmēr pieminēsim tos, kuriem tāda iespēja tika atņemta.
janka
Nost komunistus
Kremļa "labais suns"