Kādi ir pirmie secinājumi pēc sarunām ar pašvaldībām par skolu tīkla sakārtošanu? Cik tās ir pašas gatavas reformēties?
Ir notikušas tikšanās ar 90 pašvaldībām no 119, tostarp Rīgu. Ir ieguldīts milzīgs darbs gan no ministrijas puses, gan pašvaldībām. Liels paldies visu pašvaldību un skolu pārstāvjiem, kuri aktīvi iesaistās skolu tīkla sakārtošanā. Galvenais jautājums, kas virmo gaisā, ir – vai tik neaizslēgs skolu ciet. Par skolu slēgšanu mēs runājam vismazāk, pārsvarā runājam par kopējo izglītības politiku novadā. Līdz ar to novadiem, kas visu laiku ir aktīvi sekojuši norisēm izglītībā un savā novadā, gādājuši par pedagogu un skolēnu labsajūtu, saruna ar mums ir viens solis uz sadarbību.
Par iespaidu, kāds rodas, runājot ar pašvaldībām, neteikšu, ka tas ir ļoti labs, bet daudzas pašvaldības mērķtiecīgi domā par izglītību.
Savukārt tās, kurām pietrūkst sistēmiskuma, vairāk paļaujas uz to, kādu rīkojumu valdība pieņems. Tās principā nedomā par kvalitāti vai ilgtspēju, bet domā vienkārši – mani tas skars vai ne. Tā ir kopējā pārvaldības problēma Latvijā ne tikai vispārējā izglītībā un pašvaldībās, bet arī augstākajā izglītībā – cilvēki, kuri ir atbildīgi par šo jomu, problēmjautājumus nerisina, nedomā ilgtermiņā, mēģina izdzīvot. Šāda pieeja noteikti nav skolēna, skolotāja vai sabiedrības interesēs, jo vienmēr jāpatur prātā, ka pārmaiņas primāri tiek veiktas, lai ikvienam skolēnam ikvienā Latvijas vietā nodrošinātu kvalitatīvu izglītību.
Labos, sliktos "skolēnus" nesauksiet?
Nē. Varu teikt tikai to, ka no lielajām pilsētām priecēja sarunas ar Liepāju, Valmieru, Jelgavu, arī Rēzekni, kur ļoti tālredzīgi skatās uz savu skolu tīklu. Arī Pierīgā esošās dažāda lieluma skolas – Ropaži, Krimulda, Mārupe – mērķtiecīgi skatās no bērna pozīcijām, sadarbojas ar vecākiem. Cita starpā viens no mūsu uzdevumiem 2020. gadā ir stiprināt vecāku līdzatbildību bērna izglītošanā.
Pētot IZM ziņojumu par minimālo skolēnu skaitu klasē četros reģionālajos blokos un jaunā mācību gada statistiku, skaidri iezīmējas pašvaldības, kuras neveic reformas.
Visbiežāk nav runas par skolu slēgšanu, bet izglītības pakāpes maiņu. Latvijā ir nedaudz virs 600 skolu. Aptuveni 370 skolu paliek tādas, kādas tās ir, bet apmēram 200 skolām ir jādomā par izglītības pakāpes maiņu. Visvairāk, protams, ir Daugavpilī un Rīgā. No izglītības pakāpes maiņas šie novadi tiešām baidās, negrib to darīt. Te nav stāsts par novadiem, kur pamatā šī sistēma ir sakārtota un daudzas mazās skoliņas ir slēgtas.
Kas ir šie traucējošie apstākļi?
Skolu reforma principā ir sākta jau 2009. gadā, bet intensificējusies ap 2016. gadu. Ja par Rīgu un reģioniem runā atsevišķi, tad ir pietrūkusi mērķtiecīga un sistemātiska atbalsta politika laukiem. Ja tā pat ir bijusi kā īpašs koeficients, atbalsts lauku skolām, tā nav parādījusies kā sociālekonomisko bremzētājfaktoru risinoša politika. Skolu tīkls ir sakārtots, ja skolēnu skaits ir novadam optimāls un atbilstošs. Skolotāju un skolēnu skaita proporcija nav vairs 4–5 skolēni, jo, piedodiet, tā ir privātā izglītība. To es saku arī pašvaldībām – ja pašvaldība ir gatava to uzturēt, tai ir visas tiesības to darīt. Sakārtots skolu tīkls arī nozīmē, ka ir modernizēta mācību vide, pašvaldība domā par attīstību, ieguldot ne tik daudz brīvpusdienās, transportā un tajās blaknēs, kas ir parādījušās starpnovadu sacensībā, bet gan mācību vidē, skolotājos. Pašvaldība domā un gādā par skolēnu, mēģina iesaistīties projektos, sākot no Sporto visa klase un beidzot ar olimpiādēm, ekskursijām un Kultūras skolas somu, kas ļauj bērniem attīstīties.
Visu interviju lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 2. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Valts
Krējums Saldais
Tā nu ir