Varu teikt, ka pirms 25 gadiem es, visticamāk, būtu bijis noraidošs pret ideju, ka viendzimuma pāriem pienākas tādas pašas tiesības likuma ietvaros kā heteroseksuāliem pāriem. Un tas droši vien, nebūtu tāpēc, ka es vēlētos pazemot vai apspiest viendzimuma pārus, bet tāpēc, ka man bija bail no idejas, ka es pats varētu būt homoseksuāls. Man bija bail domāt par homoseksualitāti vai arī saskarties ar cilvēkiem, kas ir homoseksuāli.
Es uzaugu puritāniskā ģimenē. Kad apmēram sešu gadu vecumā pirmo reizi interesējos par to, kā rodas bērni, vecāki rada vienkāršu izeju. Viņi man pateica, ka bērni rodas mammai un tētim bučojoties. Tā arī tas palika līdz ceturtajai klasei, kad rudens talkas laikā kartupeļu laukā tiku izaicināts uz disputu par šo tēmu ar klasesbiedriem. Mēs apmainījāmies ar viedokļiem un mana pozīcija tika sagrauta – dubļainais rudens lauks varētu būt precīza vizuālā metafora. Jutos slikti, biju savu paša vecāku piemānīts un nodots.
Represīvajā Padomju Savienībā, kur pilsētas un ciemi kalpoja kā cietuma paplašinājums, cilvēki dzīvoja piramīdā – apakšā pie tualetes poda pazemotie un tad uz augšu līdz PSRS ģenerālsekretāram. Sekss un pat saruna par to šajā valstī bija instruments cilvēka pazemošanai un cilvēka absolūtās pakļaušanas simbols. Lieki teikt, ka par to, ka pasaulē ir cilvēki, kuri seksuāli interesējas par sava dzimuma pārstāvjiem, arī neuzzināju no vecākiem. Interpretācija par viendzimuma vīriešu attiecībām (par to, ka tādas ir iespējamas arī starp sievietēm, es uzzināju krietni vēlāk), kuru sniedza vecākie vienaudži, bija saistīta ar cietumu un vardarbību.
Jāatzīst, ka mani vienmēr ir saistījis sievietes ķermenis. Tomēr, pieaugot un meklējot attiecības ar vienaudzēm, tas nebija vienkārši. Domāju, ka vecāku audzināšanas metodes blaknes bija kauns par seksualitāti. Ja jau vecāki par to nevar runāt, tad skaidrs, ka tā lieta nav īsti tīra. Un, kā lai tad ar cilvēku, kurš tev liekas skaists, gudrs un pievilcīgs, vari nodarboties ar ko tādu, par ko tavi vecāki ar tevi pat nerunā? Tajā pat laikā, kad ar grūtībām veidojās attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvēm, prātā iešaujas doma – bet, ja nu tu tomēr esi homoseksuāls?
Šāda doma mani biedēja. Es sapratu ar kādām mokām un pazemojumu man kā cilvēkam tas saistītos. Mācoties Mākslas akadēmijā, jau pazinu seksuālo minoritāšu pārstāvjus. Par viņiem runāja. Nevienam viņi virsū neklupa un negāza zemē. Bieži šie cilvēki bija ārkārtēji inteliģenti, gudri, citreiz nē, bet kopumā mani vienmēr komunicējot ar šiem cilvēkiem (vīriešiem) saistīja dziļas, ārēji apslēptas bailes. Es nespēju uzturēt cilvēcisku interesi vai domu apmaiņu ar šiem cilvēkiem.
Šobrīd man ir vairāk kā piecdesmit gadu. Mana seksualitāte vairs nav dienas kārtībā kā šaubu un neziņas labirints. Droši vien tāpēc no šodienas pozīcijām varu teikt, ka man nav bail, ja pasaulē ir cilvēki, kuriem ir pievilcīgas viendzimuma attiecības. Man nav bail, ja viņi veido patstāvīgas attiecības. Nebaidos, ja likumdošana viņu attiecības aizsargās tāpat kā manas attiecības ar manu laulāto draudzeni.
Vai heteroseksuālam pārim ir jābauda likuma aizsardzību lielākā mērā kā homoseksuālam pārim? Vai tiem bērniem, kuri uzaugs viendzimuma ģimenēs, ir jāzina, ka viņu ģimenes ir nepieskaitāmas? Vai tās būs otrās šķiras personu grupas, kuras nedrīkst saukties par ģimeni? Jau šobrīd, neatkarīgi no definējuma likumā, jebkurš individuāls pieaudzis cilvēks var būt vecāks vai, piemēram, adoptēt bērnu un tālāk to audzināt viendzimuma ģimenē.
Kuram šaura izpratne par ģimenes definīciju nāks par labu un kam tas ir vajadzīgs? Man tas šobrīd nav vajadzīgs! Tāpēc es iestājos par visu ģimeņu vienlīdzīgām tiesībām likuma priekšā. Saņemt mantojumu, apmeklēt dzīvesbiedru slimnīcā, gūt aizbildniecību par kopēju bērnu partnera zaudēšanas gadījumā un vēl daudzos citos juridiskajos aspektos, kuri mūsu ikdienu padara par dzīvojamu.
Šie cilvēki šobrīd prasa no sabiedrības nevis vairāk, bet gan lūdz to pašu, kas ir citiem. Esmu pārliecināts, ka ne manai ģimenei, ne arī citām tradicionālās vērtības pārstāvošām ģimenēm Latvijā tas nenodarīs ļaunumu. Ļaujot cilvēkiem veidot attiecības atklāti un harmoniski, ļaujot bērniem uzaugt ar atklātu un godīgu skatu pasaulē, mēs palīdzēsim arī sev!