Pirms ķeramies klāt dzirdes jautājumiem, lūdzu, pastāstiet, ar ko jūs, audioloģe, nodarbojaties ikdienā uzņēmumā.
Es strādāju audioloģijas komunikācijas nozarē, iesaistos, kad mūsu uzņēmumam jākomunicē par audioloģijas jautājumiem. Mana komanda nodarbojas ar prezentācijām, apmācībām, izglītojoša satura veidošanu. Liela daļa mana darba ir apmācību kursu vadīšana, atbalsts pārdošanas menedžeriem. Tāpat man ir pediatriskā pieredze, jo esmu strādājusi pediatrijas komandā citviet.
Tuvojas starptautiskā dzirdes diena. Liela nozīme daudzviet tiek veltīta tieši bērnu dzirdes jautājumiem, piemēram, ABLV Charitable Foundation jau gadiem Latvijas bērniem dāvina tieši Widex ražotos dzirdes aparātus. Vai ir kādas izmaiņas bērnu dzirdes veselībā, vai ir kādas kvantitatīvas pārmaiņas?
Nedomāju, ka ir kvantitatīvas pārmaiņas, bet tas, kā mēs diagnosticējam dzirdes problēmas, ir ļoti mainījies pat pēdējo 30 gadu laikā. Kanāda, no kurienes esmu, veikusi lielu darbu diagnostikas jomā, viena universitāte ir izstrādājusi metodi, kas palīdz pielāgot dzirdes aparātus bērniem. Mums ir jādomā par diagnostiku, jo zīdaiņi nav spējīgi pastāstīt par izmaiņām. Ārstiem vajag metodes, kā objektīvi pārbaudīt dzirdes zudumu. Pamatā šādus testus daudzviet pasaulē var veikt arī māsiņa, nav vajadzīgs audiologs. Mēs tagad diezgan precīzi varam konstatēt dzirdes problēmas. Otra lieta, kad pārbaudām dzirdes zudumu bērniem, mums jānosaka ne tikai pakāpe, bet arī konfigurācija, proti, kādā frekvencē tiek uztverta skaņa.
Kā ir ar agrīna vecuma bērniem?
Starp iegūtiem un iedzimtiem dzirdes traucējumiem ir būtiska atšķirība, ja es šodien sāku zaudēt dzirdi, man ir priekšrocība, ka esmu jau apguvusi valodu – zinu, kā valoda izklausās, man ir atskaites punkts, uz kuru varu atsaukties. Savukārt bērniem, lai apgūtu valodu, tā jādzird. Agrāk daudzus bērnus palaida garām. Bet industrija gribēja pamanīt visus bērnus, jo ātrāk problēmas tiek konstatētas, jo veiksmīgāk viņi apgūst valodu.
Izmantojot jaunās diagnostikas metodes, mēs varam viena mēneša vecumā jau konstatēt problēmas, jau no sešu mēnešu vecuma viņi var sākt lietot dzirdes aparātus.
Tas ir ļoti svarīgi, jo bērniem ir valodas apguves laiks, kurš ir diezgan īss – svarīgākais vecums ir līdz diviem gadiem. Ja ir paspēts, viņi var noķert vienaudžus valodas attīstībā.
Ir arī daudz citu faktoru, piemēram, viens ir pielāgot dzirdes aparātu, bet otrs – bērniem saprast, ko viņi dzird. Tur vajag konsultācijas un apmācību, protams, jo smagāki dzirdes traucējumi, jo grūtāk. Daudziem bērniem vajag logopēda palīdzību. Apgūt valodu viņiem mēdz būt grūtāk. Ļoti svarīga ir vecāku iesaiste, ja vecāki nav aktīvi, ja aizmirst aiziet pie ārsta, tad tas bērnam ir zaudējums.
Tātad nekonstatētas dzirdes problēmas noved arī pie valodas attīstības traucējumiem?
Pēdējā laikā vairākas reizes esmu devusies komandējumos uz Ķīnu. Audioloģija tur ir diezgan jauna nozare, šķiet, ka Ķīnā ir tikai divi tūkstoši audiologu. Ir liels skaits bērnu ar dzirdes problēmām, ir grūti izglītot tik daudz cilvēku. Vecāki atnāk pie manis, un ar viņiem ir 11 gadu vecs bērns. Šis bērns nekad nav lietojis dzirdes aparātu, un māte man jautā: "Kāpēc viņš tik neskaidri runā?" Viņi nezināja, ka zēnam ir dzirdes traucējumi. Tad jāatgriežas pie sākuma un jāskaidro: "Viņš normāli nav dzirdējis 11 gadu." Tas dažkārt ir šoks vecākiem, jo viņi jūtas vainīgi, bet viņi nav vainīgi, jo neviens jau nepateica, dažkārt to pat ārsti nezina. Vēl bērni var piedzimt ar veselu dzirdi, bet tad viņiem ir ausu infekcijas, kas var ietekmēt dzirdi. Bērniem bieži gadās vidusauss infekcijas, kas dažkārt var ietekmēt dzirdi.
Tātad nepietiek iedot dzirdes aparātu un paļauties, ka viss būs labi? Sanāk, ka to nevar salīdzināt ar, piemēram, brillēm?
Nē, nevar. Pat pieaugušajiem tas nav gluži kā iegādāties brilles. Dzirdes traucējumi, ko rada vecums, ir ļoti lēns process.
Pie tā pierod pakāpeniski?
Jā, jūs pat to nepamanāt. Redzes problēmu gadījumā nervs parasti strādā, vajag tikai koriģēt lēcu, dažiem cilvēkiem ir jāpierod pie brillēm, bet adaptācijas periods ir īsāks. Kad cilvēki uzliek brilles, viņi ir priecīgi: "Ak Dievs, es atkal varu redzēt!"
Dzirdes problēmu gadījumā nervs netiek stimulēts, un, ieslēdzot dzirdes aparātu, pēkšņi jūs smadzenēs "iedzenat" visas skaņas. Dzirdes nervam un dzirdes centriem vajag laiku, lai pierastu. Iespējams, ir pagājuši jau divdesmit gadi, kopš dzirdes problēmas sākās, bet tikai tagad tas sāk ietekmēt runas uztveri. Arī pieaugušie nevarēs no pirmā brīža visu dienu valkāt dzirdes aparātu. Tāpēc arī speciālista konsultācijas ir tik svarīgas, jo nepieciešams cilvēkiem izskaidrot, ko dzirdes aparāts var izdarīt. Daudzi var vilties un padoties. Adaptācijas periods var ilgt pat sešus mēnešus.
Vēl par bērniem ar dzirdes aparātiem – ja viņiem ir bijuši gādīgi vecāki, labi ārsti, vai viņi var apmeklēt parastu skolu? Vai skolotājiem vēl kaut kas jāzina?
Jā, viņi noteikti var iet parastā skolā. Ziemeļamerikā ir ceļojoši skolotāji vai audiologi, kuri palīdz skolu bērniem. Ir svarīgi, ka tiek izglītoti skolotāji. Mana māsa ir skolotāja, un es zinu, ka viņai bijusi apmācība, ko darīt, ja klasē ir bērns ar dzirdes traucējumiem.
Bērni ir ļoti izturīgi, viņi spēj tikt galā ar daudzām problēmām, viņi var pielāgoties.
Ja bērnam ir dzirdes traucējumi, iespējams, viņš pats nemaz nav pamanījis, ka ir iemācījies lasīt no lūpām. Tāpēc nav lielu šķēršļu.
Manuprāt, skolotājam jāsaprot tikai pamata lietas – vai dzirdes aparāts strādā un ko pajautāt tam bērnam, lai zinātu, vai viss ir kārtībā. Pašam bērnam arī ir jābūt gatavam pastāvēt par sevi, jo man šķiet, ka bērni ar dzirdes traucējumiem var ciest no zema pašvērtējuma.
Kāda ir vispārējā izpratne par dzirdes problēmām un dzirdes traucējumiem sabiedrībā? Jo it kā pat, ja tās nav brilles, pēc idejas tiem, kuri paši dzirdes aparātu nelieto, starpības nav – palīglīdzeklis ausīm vai acīm.
Aizspriedumi ir samazinājušies. Vecāki cilvēki ir aizspriedumaināki, jo viņi negrib justies veci, sevišķi Ziemeļamerikā. Man šķiet, ka Eiropā tas nav tik izplatīti, cilvēki ir vairāk gatavi valkāt aiz auss novietojamo dzirdes aparātu. Bet, piemēram, Ķīna, kur pēdējā laikā esmu bijusi, aizspriedumi ir lielāki, daudz cilvēku, ja vien viņi nav pilnīgi "neredzami", atsakās valkāt dzirdes aparātu.
Taču tagad dzirdes aparāti sāk saplūst ar skaņu pastiprināšanas sistēmām, un es domāju, ka tālāk viņi saplūdīs kopā arī ar bezvadu austiņu iekārtām. Daudzas austiņas jau tagad izskatās pēc dzirdes aparātiem un dzirdes aparāti pēc austiņām. Cilvēki, redzot kādu ar austiņām, nedomā, ka tas ir kaut kas jocīgs. ASV cilvēki drīz dzirdes aparātu varēs dabūt bez ārsta receptes.
Industrijā notiek daudz pārmaiņu, mums tagad ir dzirdes aparāti, kas pievienojas pa tiešo iPhone, es varu dzirdes aparātu izmantot kā bezvadu austiņu, nelikt telefonu pie auss, es varu straumēt mūziku vai, ja gribu skatīties TV un negribu traucēt citiem, varu straumēt skaņu no TV savā dzirdes aparātā.
Dzirdes aparātus valkāt kļūst ērtāk un pievilcīgāk.
Manai tantei ir tāds, viņai ir 78 gadi. Viņa pati man sacīja, ka vajag dzirdes aparātu, tad nu viņa dabūja dzirdes aparātu no Widex un man saka: "Man liekas, ka tā tur nemaz nav." Vēlāk viņa teica: "Es tagad pieradīšu, un, ja man paliks sliktāka dzirde, man dzīve būs vieglāka." Es teicu: "Jā. Kaut mums visi klienti būtu tādi." Daudziem cilvēkiem nepatīk tā skaņa, nepatīk, kā izskatās. Bet kopumā mūsdienās skaņa ir krietni uzlabojusies. Widex bija pirmie, kas radīja digitālo dzirdes aparātu. Tagad šīs iekārtas noteikti iet pareizajā virzienā. Tehnoloģijas, kas ir dzirdes aparātos, nemitīgi tiek uzlabotas. Nezinu, vai kādreiz izdosies izgatavot tādu, kas izklausās pilnīgi dabiski, jo ierobežojums ir pastiprinātājs, kas ir ļoti miniatūrs, bet vismaz šobrīd, lai iegūtu labu skaņu, vajag samērā lielu iekārtu. Tagad skaņa tiek konvertēta digitāli, ir daudzas iespējas, ko ietekmēt, kā pielāgot skaņu cilvēkiem, tomēr tā skaņa iet cauri iekārtai, kas pārveido skaņu, bet mēs, Widex, cenšamies pilnveidot šīs tehnoloģijas.
Minējāt tehnoloģiju saplūšanu, jaunās iespējas. Es pieņemu, ka šādas iespējas palīdz bērniem un jauniešiem pieņemt šādas ierīces, prātā nāk arī protēzes, kas veidotas, lai atgādinātu supervaroņu rokas utt.
Jā, tā ir lieta, ko man patīk uzsvērt. Bieži stāstu, ka mums ir lietotnes viedtālruņiem, tur ir dažādas programmas un uzstādījumi, kurus var pielāgot dažādām vidēm un vietām. Tas ir interesanti, tas ļauj dzirdes aparāta lietotājam regulēt skaņu pašam. Agrāk būtu bijis jāiet pie audiologa pielāgot ierīci, tagad viņi var pielikt klāt citus uzstādījumus, paši kontrolēt savu pieredzi.
Esot klīnikā un runājot ar bērniem, es uzsveru šīs funkcijas. Lai gan šī lietotne ir iPhone, ar papildu iekārtu dzirdes aparātu var savienot arī ar Android. Vienmēr gribu viņiem to parādīt, jo tas bērnus piesaista, tāpēc ka ir interesanti. Viņi var klausīties mūziku, spēlēt videospēles, skatīties video.