Valstiski nihilistiskā attieksme ir indikators pārskatīt attieksmi pret sportu
Vislabākie Latvijas sasniegumi sportā ir renes sporta veidos ziemā. Raugoties uz sportu kā nacionālās veselības pamatu, šiem sporta veidiem ir galvenokārt sportu reklamējoša nozīme, jo tajos nodarbības ir dārgas, tās nav paredzētas ne maziem bērniem, ne padzīvojušiem ļaudīm. Un neviens no šiem sporta veidiem nav veselīgāko sporta veidu vidū.
No ārsta viedokļa būtiskākais ir – kā katram Latvijas iedzīvotājam likt pašam nodarboties ar fizisko kultūru un sportu. Ārsta izpratnē sporta nodarbības nozīmē 1000–1500 kcal lielu enerģijas patēriņu nedēļā vai 250–350 kcal dienā, ko panāk ar tik intensīvām ķermeņa kustībām, kas izraisa papildu svīšanu. Ieteicamais sasniedzamais sporta un fizisko aktivitāšu apmērs ir mazāk intensīvas kustības 5 reizes nedēļā vai ļoti intensīvas kustības 3 reizes nedēļā. Mērķis būtu katram cilvēkam katru dienu veikt vismaz stundu fizisku aktivitāšu. Valstisks mērķis – lai to darītu visi Latvijas bērni atbilstoši viņu veselības stāvoklim, dzimumam, vecumam, fiziskajai sagatavotībai un mentālajai uztverei. Tas nozīmē – visiem bērniem katru dienu fiziskas aktivitātes, bet dažādā apjomā un dažādā intensitātē.
Lai motivētu nesportiskus cilvēkus fiziskām aktivitātēm, kā sākotnēja fiziska slodze tiek rekomendēta kāpšana pa kāpnēm, ātra pastaiga, darbs mazdārziņā un dejas. Par optimālu ikdienas soļu skaitu tiek uzskatīts 8000–10000 soļu, pat ja tie veikti pastaigā vai ceļā uz darbu un atpakaļ (šo rindu autors normu cenšas izpildīt, braucot uz darbu/no darba ar velosipēdu, attiecīgi četrreiz garāku distanci). Šo aktivitāšu mērķis ir mudināt iedzīvotājus uz lielākām fiziskām aktivitātēm. Ārsta uzdevums ir izskaidrot pacientam, ka vismaz daļa no šiem 8000–10000 soļiem veicami ātri un enerģiski – ar pulsu, kas pārsniedz 100 sitienus minūtē. Mūsdienās par ļoti populāru ātras iešanas veidu kļuvusi nūjošana, kas ievērojami uzlabo arī ķermeņa augšējās daļas muskulatūras attīstību un vispārēju ķermeņa koordināciju.
Sports kā slimību profilakse un veselības saglabāšanas pamats
Sports ļauj izsargāties no slimībām, tāpēc sportam vieta atrodas gan primārā, gan sekundārā un terciārā profilaksē. Klasiskā formā sportu mēs saprotam kā primāras profilakses līdzekli visā populācijā – tas pagarina dzīves ilgumu, samazina saslimstību un atkarību no hroniskām slimībām, palielina darba ražīgumu un ievērojami palīdz vispārējai valsts ekonomiskajai un sociālajai attīstībai.
Kā sekundāras profilakses līdzeklis sports ir slimniekiem, kuriem mērķtiecīga un adekvāta fiziska slodze palīdz izvairīties no atkārtotas slimības epizodes vai pagarina slimības remisiju. Tipiskā formā tas nozīmē slimniekam pēc infarkta nozīmēt vispirms garas pastaigas, tad orientēšanās sporta tautas sacensības Magnēts, bet vēlāk – dalību tautas skrējienos vai slēpojumos. Ļoti bieži kā sekundāru profilaksi sportu un fiziskas aktivitātes izmanto elpošanas sistēmas (bronhiālā astma, pneimonija, bronhīts) atkārtotu slimības gadījumu novēršanai vai ilgstošas remisijas uzturēšanai, ieskaitot tādas visai ekstrēmas sporta nodarbes kā kalnu tūrisms vai alpīnisms. Mūsdienās nav iedomājama arī cukura diabēta sekundāra profilakse bez sporta un fiziskām aktivitātēm.
Sportu terciārai profilaksei mēs redzam kā rehabilitācijas pasākumu kompleksa sastāvdaļu veiksmīgi ārstētu pacientu atlabšanas procesā. Sportu un fiziskas kustības mūsdienās ļoti plaši izmanto pēc jebkuras operācijas, jo kustības novērš sirds asinsvadu sistēmas mazspējas, sekundāras pneimonijas vai izgulējumu attīstību. Pēc ortopēdiskām operācijām sporta nodarbības un fiziskās aktivitātes ļauj uzlabot limfātisko atteci, venozo asinsriti, kaulu un mīksto audu dzīšanu. Pasaulē sporta medicīna ienāk arī onkoloģijā – intensīva fiziska slodze palīdz pārciest ķīmijterapijas blaknes un uzlabot tās rezultātus.
Daudzi pētījumi pierāda, ka efektīga ķermeņa fiziska noslodze nomāc ļaundabīgo audzēju augšanu.
Sportiskas nodarbes onkoloģisku slimnieku terapijā ieņem papildārstēšanas vietu. Nereti onkoloģiskās slimības smagumu nosaka tās blakusparādības kā mukosīts, anēmija, diareja, imūnsupresija, nogurums u. c., vēl vairāk – šīs blakusparādības ir galvenie smagie simptomi onkoloģisku slimību gadījumā. Precīza dozēta kustību terapija staru un ķīmijterapijas laikā, bet īpaši pēc terapijas kursa beigām, nozīmīgi samazina šīs blakusparādības. Ikdienas izturības treniņš vēža slimniekiem palielina dzīvesprieku un aktivitāti, samazina psihomotoro stresu, samazina terapijas komplikācijas un blaknes.
Nozīmīga atziņa pasaules medicīnā ir vecāka gadagājuma (vecāku par 60 gadiem) cilvēku fiziskā kultūra un sports kā ļoti nozīmīgs veselības faktors un slimību prevencijas arguments. Austrālijas zinātnieki pat definējuši jēdzienu: "Vecāka gadagājuma cilvēku sports ir nācijas veselības pamats."
Depresijas un citu gara slimību gadījumā fiziskajai aktivitātei un sportam ir ļoti nozīmīga loma.
Kustībai ir antidepresīva iedarbe. Jebkura kustība ir cīņa pret depresiju. Tiesa, depresijas ārstēšanā sports ir papildmetode zālēm. Pasaulē depresijas ārstēšanai iesaka sporta veidus, kuri attīsta arī komunikatīvas prasmes, piemēram, sporta spēles. Nodarbojoties ar sporta spēlēm, depresijas slimniekam nav laika un iespēju risināt savas pašvērtības problēmas.
Cilvēkam ir nepieciešama izturība, spēks, ātrums, lokanums un koordinācija, un šīs īpašības var attīstīt
Fizisku slodzi definē ar pieciem nozīmīgiem rādītājiem: izturība, spēks, ātrums, lokanums un koordinācija.
Ar izturības slodzi parasti saprot apjomu, kad vismaz sestā daļa ķermeņa muskuļu tiek noslogota aerobiskā režīmā. Šādas noslodzes gadījumā muskuļu glikogēns un taukskābes "sadeg" oksidatīvas fosforilācijas rezultātā un ievērojami pieaug plaušu, sirds, asinsvadu un asiņu loma, piegādājot visam ķermenim skābekli un struktūrvielas, izvadot šlakvielas caur nierēm, plaušām un īpaši caur ādu. Izturības slodzes izmaina muskulatūras struktūru, pieaug "lēno" šķiedru daudzums, savukārt šo "lēno" šķiedru īpatsvars nosaka labāku muskuļu kapilarizāciju, apasiņotību un līdz ar to arī glikozes toleranci. Izturības slodzei ir arī nozīme tauku vielmaiņas uzlabošanā, kas nosaka imunoloģisko sistēmu. Izturības slodzes treniņiem ir liela nozīme psihosociālu faktoru aktivizācijā un centrālās nervu sistēmas stabilizācijā. Izturības slodzes vingrinājumi, īpaši garu distanču skriešana, slēpošana, riteņbraukšana, peldēšana, papildus izdala endorfīnus centrālajā nervu sistēmā. Endorfīni mazina sāpes, noņem stresu, stiprina imūnsistēmu un samazina novecošanas procesus. Endorfīni ir neirotransmiteru grupa, kas smadzenēs sasaistās ar opiātu receptoriem, lai dabiskā veidā atvieglotu sāpes. Tie rada labsajūtu un eiforiju, un tiem ir nomierinošs efekts. Sporta medicīnas literatūrā papildus ieteikts savienot izturības treniņus ar fizisko labsajūtu, ko rada kolektīva darbība, tādēļ pasaulē arvien populārākas kļūst amatieru sporta sacensības garo distanču skriešanā un slēpošanā. Sacensību gars šo endorfīnu izdali ievērojami palielina.
Lai izturības treniņi nebūtu garlaicīgi un nomācoši, tiek ieteiktas dažādas šo sporta veidu modifikācijas, kur sportistam papildus jānodrošina intelektuāla spriedze.
Mūsdienās vecāku cilvēku sporta sacensībās kā sporta veidi, kas ļauj ievērojami atslogot ikdienas spriedzes nomāktās smadzeņu daivas un veicināt labsajūtu, tiek minēts orientēšanās sports.
Lai pilnībā atbrīvotu ikdienas spriedzes nomākto psihosomatiku, tiek ieteiktas sporta spēles, ar kurām nodarbojoties cilvēks ievērojami palielina fiziskās slodzes pozitīvo iedarbi uz ķermeni un īpaši centrālo nervu sistēmu. Diemžēl lielākajai daļai sporta spēļu ir ļoti vienveidīgas kustības. Pirms sporta spēļu kā veselību veicinoša vai slimību prevencijas līdzekļa izmantošanas nepieciešams veikt nopietnu iesildīšanās un saišu iestiepšanas vingrinājumu klāstu.
Spēka slodze ir muskuļu darbs, kas vērsts pret nekustīgu vai kustīgu pretestību, attiecīgi varam runāt par statisku vai dinamisku spēka slodzi. Skeleta muskulatūra ir ķermeņa lielākais orgāns. Parasti jau trešā dzīves gadu desmita beigās sākas pastāvīga ķermeņa muskulatūras masas samazināšanās. Šis process kļūst straujāks aptuveni sešdesmit gadu vecumā. Spēka slodzes treniņi ir virzīti galvenokārt uz netauku ķermeņa masas zudumu un muskulatūras samazināšanas apstādināšanu. Šādā veidā tiek saglabāts arī muskuļu šūnu insulīna receptoru skaits. Tā var viegli pierādīt sportisko aktivitāšu metabolisko nozīmi.
Pieņemts uzskatīt, ka ātrumam (t. sk. ātrumizturībai) vecākos gados ir mazāka nozīme profilakses procesos. Tomēr sporta medicīnā arvien vairāk tiek uzsvērta anaerobās glikolīzes pozitīvā ietekme uz organismu. Mēreni paaugstināts pienskābes līmenis asinīs stimulē neiroendokrīno sistēmu, veicina šlakvielu izdalīšanos caur ādu un nierēm, stimulē vielmaiņu. Bez tam ātruma treniņi veicina "ātro" muskuļa šķiedru daudzumu, kas savukārt vienlaicīgi veicina ķermeņa masas zudumu. Anaerobiskas sporta nodarbības daudz nozīmīgāk samazina ķermeņa masu nekā aerobiskas sporta nodarbības. Tradicionāli Latvijā gandrīz visu medicīnas specialitāšu ārsti kategoriski iestājas pret anaerobu treniņu izmantošanu ārstnieciskā sporta nodarbībās, bet, šķiet, arī šie uzskati mainās.
Iespējamo locītavas kustības apjomu mēdz dēvēt par lokanumu vai kustīgumu. Locītavu kustīgums ar vecumu ievērojami samazinās galvenokārt saišu, fasciju, muskuļu elasticitātes zudumu dēļ. Mērķtiecīgi un regulāri kustību vingrinājumi ļauj arī vecumā ievērojami palielināt kustību apjomu dažādās locītavās, vienlaikus ļaujot visam ķermenim veikt lielāku kustību apjomu. Kā viens no nozīmīgākajiem novecošanas rādītājiem nereti tiek minēts "kritienu skaits". Vecumam palielinoties, lunkanības un elasticitātes samazināšanās, kā arī koordinācijas problēmu dēļ cilvēks biežāk krīt. Tas notiek gan slidena pamata, gan nekoordinētu kustību un asinsrites traucējumu smadzenēs dēļ. Pierādīts, ka palielinot locītavu lunkanumu un kustības amplitūdu, ievērojami samazinās šis rādītājs – "kritienu skaits".
Dažādu galvas un muguras smadzeņu motorisko centru un skeleta muskulatūras precīzu sadarbību sauc par kustību koordināciju. Optimāla kustību koordinācija nodrošina harmoniskas un enerģētiski taupīgas kustības. Kustību koordināciju samazina vecums un dažādas slimības, no kurām visbiežāk minama ateroskleroze dažādos galvas smadzeņu asinsvados ar samazinātu atsevišķu galvas smadzeņu zonu apasiņotību. Ar atbilstošiem treniņiem cilvēks var samazināt koordinācijas un kustību apjoma zudumus vai vismaz uz ilgāku laiku aizkavēt tālāku pasliktināšanos. Tas palielina kustību drošumu un precizitāti. Uzlabojot muskuļu darba efektivitāti, locītavu kustīgumu, kā arī koordināciju kopumā, var panākt ievērojamu iekaisuma slimību profilaksi locītavās.
Šo garo un visai sarežģīto teorētisko daļu rakstīju galvenokārt tādēļ, lai paskaidrotu – sports un fiziskā kultūra ir katras slimības profilakses pamats un ārstēšanas sastāvdaļa.
Vēsturisks atskats – kāpēc mēs tik maz izmantojam sportu veselībai
19. gadsimtā, kā arī lielāko 20. gadsimta daļu kustību trūkums netika atzīts par slimības riska faktoru. Vēl vairāk – aktīvas kustības tika atzītas par ārstniecību traucējošu aspektu. Ārstējot gandrīz jebkuru slimību 20. gadsimta pirmajā pusē, sākotnēji tika norādīts ārstēšanās režīms, lielākoties – gultas režīms. Tikai 20. gadsimta beigu daļas pētījumi ir pierādījuši apgrieztu korelāciju starp kustību aktivitātēm un atsevišķām slimībām. Laika un apjoma ziņā pieaugoša fiziska aktivitāte ir nozīmīga prevencija patoloģiskām pārmaiņām, ko sev līdzi nes vecums.
Vēsturiski arī Latvijā pārlieku ilgu laiku sportam un fiziskajām aktivitātēm ir bijusi nepelnīti maza loma ārsta ikdienā lietojamo ārstniecības un rehabilitācijas pasākumu vidū.
Latvijā ilglaicīgi pediatrijas dienests nodarbojās galvenokārt ar fiziska miera nozīmēšanu, atbrīvošanu no sporta un fiziskās kultūras nodarbībām. Nereti jebkuras slimības gadījumā bērniem tika strikti norādīts nenodarboties ar sportu. Tas nacionālā mērogā radīja uztveri, ka sports ir pretrunā ārstniecības procesam. Padomju Savienības sociālā likumdošana paredzēja darba nespēju dažādu slimību gadījumā, ko parasti apliecināja gultas režīms un jebkādas fiziskas darbības aizliegums ārstēšanas procesa (darba nespējas lapas darbības) laikā. Padomju Savienībā obligāts ārstēšanas procesa saturs bija ārsta mājas vizīte pie jebkura sasirguša slimnieka.
20. gadsimtā nereti publiskajā telpā dominēja viedoklis, ka sievieti sports padara vīrišķīgāku, tādēļ Eiropā (t. sk. Latvijā) meitenes ar sportu nodarbojās daudz mazāk nekā zēni. Savukārt bērnības pieredze (ir vai nav bērns nodarbojies ar sportu) atstāj sekas uz ikviena cilvēka tālāko attieksmi pret sportu. Tiesa, pēdējā laikā sieviešu skaits, kas pastāvīgi nodarbojas ar vingrošanu, peldēšanu, cita veida fiziskām aktivitātēm, strauji pieaug, jo sievietes vieglāk uztver publiskajā telpā paustu informāciju par veselīgu dzīvesveidu. Bez tam sievietes biežāk nodarbojas ar izturības un lokanības treniņiem, kas ir daudz nozīmīgāki veselības saglabāšanai nekā spēka treniņi sporta zālēs un sporta spēles, kas ir populārākā sportiskā nodarbe vīriešu vidū.
Pienācis laiks mainīt attieksmi pret sportu valsts mērogā
Apzinoties, cik maz uzmanības šim veselību veicinošajam elementam – sportam – veltīts valstiskā mērogā, jāteic, ka šobrīd pienācis laiks valstiskā mērogā pārskatīt attieksmi pret sportu, tai skaitā, valdības attieksmi pret sporta departamenta vadības birokratizāciju, aizmigušo Nacionālo Sporta padomi. Pretējā gadījumā mūsu Latvijas cilvēku veselības stāvoklis arvien pasliktināsies, nelabvēlīgi ietekmējot gan valsts ekonomiku, gan citas jomas.
Kā esošo situāciju vērst par labu?
Pirmkārt, tas nozīmē, ka valstiski jāatzīst – vienlīdz svarīgs ir bērnu sports, "lielais" sports un veterānu sports. Bērnu sports nozīmē skatu uz valsts nākotni, "lielais" sports piesaista sportam lielas ļaužu masas, bet veterānu sports, kā jau iepriekš minēju, ir galvenais nācijas veselības kritērijs. Skandināvijas iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums Latvijas iedzīvotāju rādītāju pārsniedz par 8–9 gadiem, no kuriem 2–3 gadus nosaka vispārējās fiziskās aktivitātes vecumdienās. Pirmais, kas darāms jebkurā sporta veidā Latvijā, jebkurā federācijā – atzīt Latvijas čempionātu jauniešiem, meistariem un veterāniem par līdzvērtīgām sacensībām. Tas nozīmē gan jauniešu, gan veterānu čempionātā hokejā vai basketbolā pasniegt tādas pašas medaļas kā Latvijas hokeja čempionātā vai Latvijas basketbola līgā. Nav pārlieku dārgi, bet stimulē bērnu ienākšanu un veterānu atgriešanos sportā.
Otrais – sadalot līdzekļus dažādiem sporta veidiem, par nopietnāku kritēriju atzīt masveidību. Viennozīmīgi tas nozīmē valsts atbalstu tādiem masu sporta pasākumiem kā slēpojums apkārt Alauksta ezeram, Rīgas maratons vai tautas orientēšanās sacensības Magnēts. Ja no valsts līdzekļiem reizi nedēļā pensionāram segtu izdevumus par šāda Magnēta apmeklējumu (5 eiro), mēs iegūtu ļoti lielu aktīvu vecāka gadagājuma sportistu klāstu. Šī summa būtu daudzkārt mazāka par to, ko valsts tērē dažādiem iestāžu vai valsts uzņēmumu "parādes" sporta pasākumiem.
Trešais – diferencēt sporta veidus arī pēc to veselību veicinošiem faktoriem proporcionāli finansiālajam ieguldījumam. Tas, protams, nozīmē nopietnu atbalstu baseiniem visā Latvijā, distanču slēpošanas trasēm, slidotavām (protams, arī manam mīļotajam orientēšanās sportam), lai maksimāli daudz iedzīvotāju piesaistītu sporta sacensībām ar relatīvi nelieliem ieguldījumiem no valsts un pašvaldību puses.
Ceturtais – pārskatīt nodokļu reformu, ko šobrīd tik ļoti slavē masu medijos, kaut vai tajā sadaļā, kas zināmu daļu naudas ļāva ziedot sportam. Šobrīd federācijas vairs nespēj atrast līdzekļus treneru apmaksai un dalībai sacensībās, atsevišķas federācijas vairs nespēj noorganizēt pat nacionālo čempionātu. Tas ilgtermiņā ietekmēs ne tikai profesionālā sporta attīstību Latvijā, bet arī mazinās vispārējo sporta popularitāti, agri vai vēlu atsaucoties arī uz iedzīvotāju veselības stāvokli.
Piektais – sportu pilnībā demokratizēt. Gan Izglītības un zinātnes ministrijas atsevišķu ierēdņu (tiesa, ministrijas ilggadējā galvenā bērnu sporta ienaidniece tagad ministrijā vairs nestrādā un kā Saskaņas reklāmas seja vizinās uz autobusu pakaļas), gan Veselības ministrijas darboņu veikums, iznīcinot sporta medicīnas centru un antidopinga sistēmu, liecina: sportu attīstīt var tikai nevalstiskais sektors, kur paši darītāji nāk no sporta, kam sports ir dzīves sastāvdaļa un valstiska attieksme.
Tikai ļaujot sporta lietpratējiem vadīt jomas attīstību valstī, mēs varam panākt, ka tiek īstenotas jēgpilnas aktivitātes.
Pretējā gadījumā, ieturot šī brīža politiskās pamatnostādnes sportā, arī turpmākajos gados mums, ārstiem, nāksies cīnīties ne tikai ar akūtām saslimšanām vai traumām, bet arī ar valsts nihilistiskās attieksmes sekām – slimībām, ko izraisījusi sabiedrības mazkustība un fizisko aktivitāšu trūkums.