Lai gan nav zināms, kā īstenosies ieceres, ir skaidrs, ka mūsu valstij stratēģija tam, kā "droši sadzīvot ar vīrusu", ir ļoti nepieciešama, jo pēdējā laikā rodas iespaids, ka notiek trīs dažādu stihiju cīņa. Vienu stihiju veido nozares, kurām ierobežojumu rezultātā pilnībā vai daļēji aizliegts strādāt, un te var minēt, piemēram, kultūru, izglītību, sportu, tūrismu, aviāciju, tirdzniecību un dažādu klātienes pakalpojumu sniegšanu. Otru stihiju veido tie epidemioloģijas un infektoloģijas eksperti, kuri iestājas par stingriem ierobežojumiem. Savukārt trešo stihiju veido valdība, kura turklāt nav vienota savos uzskatos.
Jau šobrīd ir skaidrs, ka, pandēmijai ieilgstot, tāda situācija, kurā visas trīs stihijas savstarpēji karo, nevar turpināties. Nav racionāli, ka nozaru, kurām ierobežojumi lieguši strādāt, pārstāvji prasa kāda ministra demisiju, bet valsts pārvalde gadu nespēj izstrādāt vienkāršus atbalsta mehānismus. Piemēram, nesen skaistumkopšanas pakalpojumu asociācijas vēstīja, ka prasīs veselības ministra Daniela Pavļuta (AP) demisiju. Lai gan ministrs Pavļuts noteikti ir pelnījis kritiku gan par Vakcinācijas projekta biroja darba ārkārtīgi neveiksmīgo startu, gan par to, ka šā biroja vadībā nav veselības jomas profesionāļu, par skaistumkopšanas nozares problēmām, to vidū zemo sociālo aizsardzību, vainot Pavļutu nekādi nevar. Turklāt ne jau kāda ministra demisija apturēs Covid-19! Latvijā pandēmijas laikā ir mainījušies vairāki ministri, gan Lietuvā, gan Igaunijā ir izveidotas jaunas valdības, bet Covid-19 radītie izaicinājumi ir palikuši.
Tas, kas šajā situācijā tiešām būtu vajadzīgs sabiedrībai, ir informācijas apkopojums par to, kur slēpjas būtiskākie inficēšanās riski. Pandēmijas gads ir labi parādījis, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums ar izpratni izturas pret loģiskiem ierobežojumiem, bet kritikas lavīna pār politiķu galvām sāk velties tad, kad valdības lēmumiem trūkst racionāla pamatojuma.
Pagaidām mūsu politiskā elite var priecāties, ka, lai gan Latvija ir viena no trūcīgākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, atbalsta pasākumi ir pieticīgi, vakcinācijas process – sabiedrību aizvainojošs un neprofesionāli koordinēts, tomēr ir izdevies izvairīties no sociālās spriedzes. Taču sabiedrības pacietību nevajadzētu pārbaudīt bezgalīgi.