Šīs sabiedrības grupas īpatsvars nav būtiski mainījies vairāk nekā desmit gadu un svārstās 46–54% robežās. To atklāj socioloģisko pētījumu centra SKDS dati, kurus publiskojis šī centra direktors Arnis Kaktiņš.
SKDS pētījums arī rāda, ka niecīgs ir gan galēji nabadzīgo respondentu, kuriem nepietiek naudas pat pārtikai, īpatsvars, gan bagātnieku, kuri bez grūtībām var iegādāties mājokli un citus dārgus pirkumus, īpatsvars. No datiem arī secināms, ka mūsu sabiedrības turībai pēc 2008. gada finanšu krīzes pārvarēšanas tomēr ir tendence augt.
To, ka pērn, salīdzinot ar 2022. gadu, mazinājies dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits, savukārt rāda Centrālās statistikas pārvaldes sniegtā informācija. Kopumā tā atklāj līdzīgu ainu kā SKDS pētījums – lielai daļai Latvijas iemītnieku naudas pietiek ikdienas tēriņiem, bet apjomīgāki izdevumi rada finansiālu spriedzi. Piemēram, nolietoto mēbeļu nomaiņai pret jaunām pērn naudas nepietika 27,7% respondentu, bet pavadīt nedēļu ilgas brīvdienas ārpus mājām nevarēja atļauties 32,9%.
Pēdējā laikā aizvien biežāk tiek runāts par iedzīvotāju finansiālās situācijas ietekmi uz viņu politisko izvēli vēlēšanās, un tiek uzsvērts, ka galēji nabadzīgie iedzīvotāji vēlēšanās nodrošina panākumus radikāliem populistiem. Šis ir visai aktuāls temats arī patlaban, kad pēc aptuveni diviem mēnešiem ir gaidāmas Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas.
Mēs Latvijā to, ka politisko izvēli noteica elektorāta sociālie un ekonomiskie apstākļi, spilgti redzējām 13. Saeimas vēlēšanās, kurās ievērojamus panākumus guva partija KPV LV, kas savu spožumu un ietekmi gan ātri vien zaudēja. Tāpat arī valdošajai koalīcijai tradicionāli nepiederošu, prokrievisku partiju popularitāte Latgalē tiek skaidrota ne tikai ar iedzīvotāju nacionālo sastāvu, bet arī ar lielāku bezdarbu un zemāku atalgojuma līmeni nekā citur Latvijā.
Ja patlaban gan SKDS, gan CSP dati norāda uz to, ka daudzi potenciālie vēlētāji balansē uz robežas starp vidusslāņa labklājību un ieslīgšanu trūkumā, tad var secināt, ka EP vēlēšanās panākumi varētu būt pieredzējušiem, centriskiem politiskajiem spēkiem, kuri nevairās runāt par nopietnām sociālām un ekonomiskām problēmām. Taču vidusslānim jau ir, ko zaudēt, tāpēc politiķi – radikāli reformatori un "grāvēji" – arī nav šīs sabiedrības daļas gaumē.