Visas sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka galvenā favorīte ir iepriekš divas reizes valsts premjerministra amatu ieņēmušā Roberta Fico vadītā partija Virziens – sociāldemokrātija jeb Smer. Pēdējai tiek prognozēts līdz pat trešdaļai vietu jaunā sasaukuma parlamentā, bet Fico attiecīgi būs pirmais pretendents uz valdības veidošanu. Ja Smer ilggadējam līderim izdosies izveidot savu kārtējo valdību, tad tā būs jau otrā par kreiso populistu un prokrievisku gandrīz oficiāli dēvētā politiķa atgriešanās, kārtējo reizi spītējot vērienīgai pretdarbībai.
Jautājums par to, cik lielā mērā Fico uzskatāms par kreiso populistu, tikmēr ir strīdīgs. Smer pēc būtības ir kreisi nacionālas ievirzes partija, orientēta uz nacionālās ekonomikas un interešu aizstāvību, un tās līderis attiecīgi bez žēlastības kritizē soļus un lēmumus, kas, pēc viņa domām, kaitē Slovākijas interesēm. Arī vēlme neatgriezeniski nesabojāt attiecības ar Krieviju ir saistīta ar Slovākijas (un tās tautsaimniecības) ievērojamo atkarību no Krievijas energoresursu piegādēm, kā arī pret Maskavu noteikto sankciju radītajiem zaudējumiem, taču nodoms pārskatīt atbalstu Ukrainai tiek pamatots kā ar nesamērīgiem tēriņiem, tā Slovākijas aizsardzības spēju mazināšanos.
Ievērojamai daļai vēlētāju šāda nostāja simpatizē. Tostarp tāpēc, ka Fico un Smer ne tuvu nav ultraliberālo jaunievedumu virzītāji. Fico atbalstītājiem nav arī pretenziju pret viņa gana autoritāro vadības stilu, ja vien tas noved pie reāliem ieguvumiem ekonomikai un iedzīvotājiem. Bet pieredze liecina, ka Fico ir pragmatiķis un iznākums visbiežāk ir pozitīvs. Tāpat arī bažas par vēl viena ilgtermiņa neliberāla līdera parādīšanos Centrāleiropā, visticamāk, ir pārspīlētas. Pirmkārt, Slovākijas parlamenta sastāvs (un deputātu kustība starp partijām) ir vēl raibāks nekā Latvijā, bet otrkārt – Fico, kā jau minēts, iepriekš divas reizes ir zaudējis premjera amatu.
Cits jautājums, ka Fico iespējamā atgriešanās pie varas daudzviet Eiropā tiek uztverta kā signāls, ka mainās vēlētāju noskaņojums attiecībā uz atbalstu Ukrainai un sankcijām pret Krieviju. Un Slovākijas piemērs diemžēl var izrādīties lipīgs