Lasot Ekonomikas ministrijas sagatavotās vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozes laika periodam līdz 2040. gadam, jāsecina, ka šis ir viens no dokumentiem, kurš diezgan precīzi iezīmē gan esošo situāciju, gan nākotnes prognozes, gan arī ieskicē faktorus, kas ir galvenie iemesli, kādēļ kopš neatkarības atgūšanas aizvien neesam sasnieguši ne Eiropas Savienības vidējo labklājības līmeni, ne arī tuvākajās desmitgadēs spēsim sasniegt premjera regulāri piesaukto Ziemeļvalstu labklājības līmeni.
Proti, dokuments patiesībā tikai vēlreiz apliecina, ka aizvadīto 30 neatkarības gadu laikā politiķi ir tik vien spējuši kā regulāri saražot populistisku solījumu pārpildītas priekšvēlēšanu programmas vēlēšanu gados, rosināt un īstenot ārkārtīgi pretrunīgi vērtētas reformas visdažādākajās jomās, taču ar vārdiem arī viss ir beidzies.
Tautsaimniecības attīstība gan līdz šim, gan arī patlaban sekmējas nevis tāpēc, ka to ar pārdomātiem, drosmīgiem un profesionāliem lēmumiem stimulētu valsts pārvalde, bet uzņēmēji un darba ņēmēji jeb privātais sektors, kas jau 30 gadu garumā būtībā par spīti valsts pārvaldes ārprātīgajai birokrātijai turpina strādāt, pelnīt un maksāt nodokļus, no kuriem tomēr salīdzinoši dāsni tiek algoti valsts pārvaldē strādājošie. Un te nu jānorāda – ar valsts pārvaldi tomēr saprotu tos, kuri sēž siltos ministriju un pašvaldību krēslos, nevis mediķus, skolotājus, policistus, kuri sēž vienā laivā ar privāto sektoru.
Būtiski – varbūt es nepamanīju, tomēr EM ziņojumā ir daudz un plaši runāts par privātā sektora (uzņēmēju un darba ņēmēju) transformācijas un pilnveidošanās nepieciešamību, lai spētu piemēroties jaunajam ekonomikas laikmetam, taču nevienā rindkopā, pat teikumā neatradu secinājumus, ieteikumus un priekšlikumus, kā savu efektivitāti un profesionalitāti plāno uzlabot tieši valsts pārvalde. Lai gan dokumentā daudz runāts par sabiedrības izglītības līmeņa un satura uzlabošanu, tajā skaitā par mūžizglītības sekmēšanu, reģionu nevienlīdzības mazināšanu un citiem valsts pārvaldes pienākumiem, tomēr ar deklarācijām īsti nepietiek, sevišķi atminoties, ka par to politiķi runājuši jau 30 gadu, bet realitātē nekas īpaši nav mainījies.
Jau paudu – manuprāt, šis EM dokuments sevī ietver daudz labu ideju, secinājumu un priekšlikumu. Taču svarīgi, lai tas pēc pāris mēnešiem nepievienotos putekļainajos aizmirstības plauktos tiem desmitiem deklarāciju, memorandu un plānu, kuri ar skaļām fanfarām tapuši izziņoti to pieņemšanas brīdī, bet pēc tam tikai retais vairs atceras par šādu papīru eksistenci.
Respektīvi, mēs – nodokļu maksātāji – esam gana daudz dzirdējuši politiķu sludinātos "tūkstošgades plānus". Redzēsim, kurš pirmais sāks solījumus reāli pildīt.