Jau gada sākumā gan es, gan mani kolēģi rakstījām, ka vēlētāji ir vīlušies pie varas ļoti ilgi bijušajā Vienotībā, tās jaunais līderis tā īsti nav karognesējs, līdz ar to šī partija bez radikālām pārmaiņām ne uz ko spožu nevar cerēt. Savukārt ZZS, uzņemoties valdības grožus, jārēķinās, ka jau pēc neilga laika atbildību par visu, kas valstī notiek ne tā, kā cilvēkiem gribētos, prasīs tieši no viņiem. Tā sauktajā ieskriešanās laikā jāuzspēj ne tikai apzināt politisko mantojumu, bet arī sagatavot iniciatīvas, ar ko demonstrēt, ka nu pie varas esošie ir krietni labāki par priekštečiem.
Tas, ko ZZS vadībā redzam realitātē, atsauc atmiņā seno pasaku par balodīti, kas pamācītājiem, kā vīt ligzdu, vien attrauca: " Protu, protu!", bet, kad pats ķērās klāt, nekas īsti lietojams nesanāca. Spilgts piemērs tam ir nākamā gada budžeta pieņemšana. Jā, var teikt, ka virknei problēmu, kas raisīja plašu ažiotāžu, autori bija Vienotības, nevis ZZS ministri, taču, pirmkārt,
premjera partijai jāņem vērā, ka publika valdības partijas uztver kā veselumu (un tiešām reitingu kritums ir visām).
Otrkārt, ZZS savas pozīcijas daudzos jautājumos, piemēram, par mikrouzņēmumu nodokļiem, nav joprojām, tā, pat būdama visatbildīgākajā pozīcijā, turpina ierasto "lavierēšanu", kas nestabilitāti tikai paildzina. Savukārt Vienotība savas iniciatīvas par vismazāk atalgoto aplikšanu ar papildu sociālo nodokli nespēja komunicēt tā, lai cilvēki noticētu, ka partija rūpējas par viņiem, nevis budžeta ieņēmumu stabilitāti.
Treškārt, bija manāms, ka divas minētās valdības partijas domā nevis par kopīgu mērķi, bet gan kā vienai otru veiksmīgāk paklupināt. Tajā pašā atkārtoti skatīto nodokļu epopejā premjers ar uzņēmēju organizācijām meklēja kompromisa risinājumu, Vienotība, kuras pārziņā ir gan ekonomikas, gan labklājības joma, kategoriski iestājās par saviem priekšlikumiem. Visiem pieņemami risinājumi netika meklēti, rezultātu izšķīra tā sauktā balsošanas mašīna.
Kādas sekas var būt tam, ka vēlētāji krietni kritiskāk novērtējuši valdības partiju darbu? Pagaidām lielas bīstamības nav, jo tuvākās ir nevis Saeimas, bet pašvaldību vēlēšanas, kurās balsotāju izvēli nosaka lokālo līderu personības, nevis attieksme pret partijām kopumā. Tomēr kopējais fons, jau domājot tālāk – par 2018. gada Saeimas vēlēšanām –, neizskatās labs. Partijām, kas pašlaik ir pie varas, steidzami jāmācās no kļūdām, jāstrādā un arī jākomunicē kvalitatīvāk, citādi arī mēs varam nonākt tik mulsinošā situācijā, kādā nu ir ASV.