Tad, lūk, Egila Levita savlaicīgā "sabiedriskā virzīšana" Valsts prezidenta amatam viennozīmīgi izskatās pēc šādas robežu mērīšanas, nevis viņa izredžu vairošanas, pat ja vairākums viņa atbalsta vēstuli parakstījušo to neizprot. Robeža ir notestēta, pretpoli uz baltas lapas novilkti – tieši proporcionāli tam, cik liberāļu vidū pretrunīgs ir Levits, nosacīti konservatīvie ieguvuši tiesības neatbalstīt liberāļu kandidāta virzīšanu. Viss virzās uz kompromisu un tieši pie tā apspriešanas būtu vērts ķerties.
Pirms rakstīt šo komentāru, es atkal pārlasīju Levita izauklēto Satversmes preambulu, un, lai gan sevi nekādi nevaru saukt par ekstrēmu liberāli vai tradicionālu vērtību izsmējēju, tās formulējumi un vispār klātbūtne Satversmes tēvu radītā pamatlikuma ievadā vēl aizvien liek viebties.
Sajūtu, ka Latvijas brīvības cīņu pašcieņā radītajam askētiskajam tekstam piekabināts, bezgaumīgs Nameja gredzena un Rīgas sargu mikslis, kurā kāds, vēsturiskos kompleksos iestidzis, taisnojas, kas mēs tādi esam un kāpēc mums pienākas valstiskums. Absolūti lieki.
Neaizmirsīsim, ka Levita vadītajam preambulas rakstīšanas procesam 2014. gadā tika pieaicināts raibs juristu pulciņš, tostarp no tā brīža politiskajiem spēkiem, ar acīmredzamu zemtekstu – atrādīt Levitu un taustīt viņa izredzes 2015. gada prezidenta vēlēšanām. Šī procesa neveiklība vēl aizvien gulst pār pašu preambulas tekstu.
Jautājums tiem, kuri izvēlas Latvijas Satversmi, nevis tās preambulu: ja jau mūsu vērtības, ideoloģiskās prioritātes un tolerance pret dažādām autoritātēm tik neglābjami atšķiras, varbūt prezidenta vēlēšanās ir vērts nefokusēties uz neiespējamo, neveicināt kašķus par to, kur mūsu dažādie viedokļi tāpat atšķirsies, bet izcelt to, kur tie sakrīt, – lepnumu par savu valstiskumu un pienākumu to sargāt?
Varbūt ir saprātīgi virzīt Valsts prezidenta amatam ko stabilu, jēgpilnu, kādu, kurš nemācīs latvisko dzīvesziņu ļoti atšķirīgās privāto vērtību telpās dzīvojošajiem. Kādu, kurš pildīs to, kas Valsts prezidenta funkcijās ietilpst patiesībā, – to godam reprezentēs (lasi – nedarīs kaunu valstij, bet vairos lepnumu par to), būs pietiekami pieredzējis, intelektuāls un bez šauri politiskām ambīcijām, lai nodrošinātu iekļaujošu diskusiju telpu, kurā tad varētu iezīmēt ceļa karti nācijas jaunajai simtgadei. Kādu starptautiskajā apritē pietiekami "apkaltu", bet vienlaikus ar izpratni par Latvijas politiskās un ekonomiskās vides kaitēm, kurš atjaunotu Nacionālās drošības padomes ietekmi laikā, kad valsts drošība tiek testēta gan iekšēji, gan ārēji? Tikai versija – kāpēc tas nevarētu būt kāds no pieredzējušajiem karjeras diplomātiem?
Latvijas afēristiem,
Lemberga vārna pamazām aizsmok.
FKK