Diemžēl Latvijas gatavība šāda veida potenciālajiem draudiem ir ļoti vāja. Amatpersonas kā mantru piesauc: "Latvijai nekas nedraud, mūs sargā NATO." Kas ir pareizi, ja runa ir par valsts neatkarības, teritorijas vai tās daļas nosargāšanu, kurā turpināt funkcionēt likumīgajai Latvijas valdībai. Taču, ja runājam par potenciālo apdraudējumu Latvijas iedzīvotājiem no raķetēm vai bumbām (pat neminot kodolieročus), šādas pārliecības nav. Vēl pavisam svaigais, pērn rudenī pieņemtais Civilās aizsardzības plāns par 95% ir veltīts apdraudējumiem, kas saistīti ar dabas vai tehnogēnām katastrofām. Ja runājam par iedzīvotāju aizsardzību kara gadījumā, tam ir veltīta tikai viena īsa plāna nodaļa, kas attiecas uz iedzīvotāju masveida evakuācijas organizēšanu militāra iebrukuma gadījumā.
Tieši par evakuāciju runā arī augstas amatpersonas, lai gan Ukrainas pieredze rāda, ka pat vairāku dienu laika rezerve lielu pilsētu evakuācijai ir nepietiekama. Paiet zināms laiks, kamēr valsts pārvaldes institūcijas un iedzīvotāji vispār apjēdz, ka notiek karš. Taču nekāda plāna, kā pasargāt Latvijas iedzīvotājus no potenciālajām krievu bumbām un raķetēm valdībai un par civilo aizsardzību atbildīgajai Iekšlietu ministrijai nav
"Objektīvi Rīgā jau metro nav, līdz ar to tā būs tikai vienotas izpratnes veidošana par vajadzību saņemt informāciju, nepieciešamās zināšanas par to, kas cilvēkiem ir kritiski nepieciešams apdraudējuma gadījumā un, protams, par organizētāju rīcību attiecībā uz šo [iedzīvotāju] plūsmu organizēšanu," aizplīvuroti uz šo jautājumu Delfi TV atbild Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dmitrijs Trofimovs. Būtībā galvenais, lai ikviens izlasītu nu jau ikonisko Aizsardzības ministrijas 72 stundu bukletu ar nepieciešamāko lietu mugursomu, un lieta būs darīta.
Realitātē nedz bukleti, nedz mugursoma ar ēdienu, ūdeni un sērkociņiem no raķetēm nepasargā. No vēl PSRS laikā būvētajām bumbu patvertnēm Latvijas valsts ir netālredzīgi atteikusies vēl 2008. gadā. Tagad tās ir vai nu izīrētas biznesa vajadzībām, vai arī vienkārši nolaistas, vai aizbērtas. Arī pašvaldībām nav bijis stimula tās uzturēt, tāpat kā skolu, slimnīcu, citu publisko ēku vai dzīvojamo māju pagrabus. Lai cik hipotētiski tas nebūtu, ja rīt uz Rīgu sāktu krist bumbas, cilvēki, pirmkārt, nezinātu, kur patverties, otrkārt, nebūtu īsti, kur patverties. Tā nedrīkst būt.