Šādā situācijā daudzi bažīgi prāto, vai tiešām ar mājokli un darba telpām saistītās izmaksas vairs nekad nebūs tik zemas, kā bija pirms trim un vairāk gadiem.
Bažas ir labi saprotamas, jo pēc sabiedrības turību raksturojošajiem kritērijiem Latvija ierindojas Eiropas Savienības trūcīgāko dalībvalstu vidū, un Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 2020. gadā mūsu valstī nabadzības riskam bija pakļauti 23,4% iedzīvotāju jeb 439 tūkstoši cilvēku. Arī vidusslānis ir visai plāns, un no vidusslāņa nonākt līdz nabadzībai var ātri. Turklāt gadās arī tā, ka objektīvu apstākļu vai individuālu neveiksmju dēļ pa "finansiālo slīdkalniņu" lejup nošļūc pat bagāti cilvēki. To ņemot vērā, ir gaidāms, ka jau drīzumā pieaugs sabiedrības spiediens uz politiķiem, pieprasot, lai politiķi meklē lētākus energoresursus un glābj sabiedrību no sociālās spriedzes.
Par šo tēmu uzmanības vērtu aspektu nesen, runājot TV24, akcentēja pieredzējušais politiķis Ainars Latkovskis (JV). Viņš pauda, ka Krievija karā, ko sākusi Ukrainā, ātrāk vai vēlāk zaudēs, un tad, kad būs karu zaudējusi, centīsies lielos apjomos pārdot savus lētos energoresursus Latvijai un citām Eiropas valstīm. No A. Latkovska teiktā bija arī secināms, ka brīdī, kad Latvijai tiks piedāvāti Krievijas energoresursi, it īpaši dabasgāze, mūsu valsts politiķiem būs jābūt pietiekami tālredzīgiem un ar pietiekami stingru raksturu, lai Latvijas energosaimniecība vēlreiz "netiktu uzsēdināta uz Krievijas gāzes adatas".
Protams, ja šoruden kāds mūsu valsts politiķis apgalvotu, ka nepieciešama ciešāka sadarbība ar Krieviju, tad kļūtu ļoti nepopulārs lielā daļā Latvijas sabiedrības. Taču ir visai ticams, ka pēc tam, kad, kā prognozēja A. Latkovskis, Krievija karu būs zaudējusi, vaimanas par to, cik ļoti pietrūkst sadarbības ar Krieviju visdažādākajās jomās, sākot no enerģētikas līdz tūrismam, atkal pieņemsies spēkā. Tajā brīdī būs svarīgi atcerēties, ka Kremlim uzticēties nedrīkst, lai cik dāsni solījumi tiktu bārstīti.
Savukārt lai Latvija spētu turēties pretī Krievijas ietekmei, ir nepieciešams, lai mūsu valsts energosaimniecība un kopumā ekonomika būtu pārorientēta uz citiem tirgiem, bet tajos segmentos, kuros tas ir iespējams, būtu pašpietiekama. Tāpat arī ir svarīgi, lai mūsu sabiedrības vairākumā nostiprinātos latviska pašapziņa apvienojumā ar rietumnieciskām vērtībām, bet ilgošanās pēc sadarbības ar Krieviju paliktu vien niecīgas, marginālas grupas ietvaros.