Patiešām, nav teikts, ka uzņēmējdarbības veselīgumam un tautsaimniecībai kopumā vajadzīgs tieši tāds MUN modelis, kāds tika izlolots brīdī, kad tautsaimniecību bija iedragājusi globālā finanšu krīze. Pārskatīt krīzes ietekmē pieņemtos lēmumus ir normāli – ikvienā valstī.
Tomēr diskusijās par MU nākotni atklājas divas valsts sektora vājības, kas ir tik tipiskas un tik bieži sastopamas, ka būtu pēdējais laiks valsts sektoram saņemties un no šīm vājībām atbrīvoties. Pirmkārt, brīdī, kad tiek pasludinātas MU laiku beigas, nav detalizēta, precīza, valsts iestādēs izstrādāta un Saeimā pieņemta modeļa, kas nāks MU režīma vietā. Loģiski būtu, ja valsts sektors, pasakot MUN maksātājiem, lai rēķinās ar drīzu MU laikmeta galu, arī pateiktu, kā mazajam biznesam strādāt un maksāt nodokļus turpmāk.
Otrkārt, atklājas valsts sektora vājība likvidēt to, ar kura uzraudzīšanu un sakārtošanu valsts iestādes subjektīvu iemeslu dēļ neprot vai objektīvu faktoru dēļ nevar tikt galā. Arguments, ka MUN režīms jālikvidē tāpēc, ka to lielie uzņēmumi izmanto nodokļu shēmošanai, piespiežot darbiniekus reģistrēties kā MUN maksātājus,
izskatās tā, ka valsts sektors caur puķēm pasaka – mēs ar nodokļu shēmotājiem galā netiekam.
Loģiski domājot, par nodokļu maksātāju naudu uzturētajām, biznesa vidi uzraugošajām un kontrolējošajām iestādēm nevajadzētu būt sarežģīti pievērst pastiprinātu uzmanību uzņēmumam, kura, teiksim, 50 darbinieki vienā jaukā dienā pārtapuši par 50 mikrouzņēmumiem un 50 darba līgumu vietā noslēgti 50 uzņēmuma līgumi.
Jāteic, visai aizvainojošs pret MU ir arī apgalvojums, ka no MU nekad neizaugs lieli uzņēmumi, kuri valsts budžetā ienesīs tūkstošiem, pat miljoniem eiro. Protams, daļa mazo uzņēmumu ilgi nepastāvēs pat tad, ja normatīvais regulējums pret tiem būs izcili labvēlīgs, cita daļa nelielo biznesa vides spēlētāju tiešām nekad neizaugs lielāki par mērogu "es viens pats esmu viss uzņēmums", taču neviens nav tiesīgs augstprātīgi sacīt, ka no MU nevar izaugt starptautiskā mērogā svarīgs biznesa veiksmes stāsts. Pasaulē ir ne mazums piemēru, kad vērienīgi koncerni dzimuši un auguši pieticīgā birojā, un Latvijā sen beigušies tie laiki, kad tautsaimniecībā būtisku lomu spēlēja tikai XX gadsimta 90. gados veiksmīgi privatizētie uzņēmumi.