Nav runas par to, ka būtu veicināma lielāka nevienlīdzība. Šajā gadījumā jautājums - vai spējam labākos speciālistus adekvāti novērtēt, vai vēlamies tos redzēt augstākajos amatos ar domu, ka caur to tiks veicināta straujāka attīstība un galu galā vairāk tiks tiem, kas ir pabērnu lomā jau tagad. Jo izaugsmi, kā zināms, veicina izcilības. Protams, ja tiek attiecīgi novērtētas un pilnvarotas.
Daži piemēri. Ir izsludināts konkurss uz vakanto Latvijas dzelzceļa vadītāja vietu. Šķiet, neviens nešaubās par mērķi - atrast iespējami labāko kandidātu. Bet vai tā sasniegšanai pietiek vien ar augstu prasību definējumu, ja vienlaikus izskan vēstījumi gan par samazinātu atalgojuma līmeni, gan ieceri daļu algas aplikt ar papildu nodokli? Var patikt vai nepatikt līdzšinējais Latvijas dzelzceļa vadītājs, taču kāpēc viņa pēcteci gribam tādu, kura darbs būs krietni zemāk novērtēts?
Vai konkurss uz vakanto vietu Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē. Alga par pilnu slodzi ļoti atbildīgas valsts amatpersonas statusā ir tāda, ka piesakās vien... kā lai maigāk pasaka... pretendenti, kuru uzvārdus redzot politiķi tendēti pieteikšanās laiku pagarināt. Vai arī tādi, kas mediju uzrauga pienākumus apvieno ar darbu savā pamatprofesijā. Atkal redzam, ka valsts grib lētākos vadītājus pat nozarē visaugstākajiem amatiem, bet nerodas iespaids, ka labākos.
Solidaritātes nodoklis. Uzņēmēji pret to pauduši skaļas iebildes, tas novērtēts teju vai kā nelojalitāte pret valsti, nevēlēšanās dalīties savos ienākumos, bet te atkal jautājums par izcilības ierobežošanu. Par to pirms nedēļas Dienai pauda Olainfarm valdes loceklis Salvis Lapiņš - viņa pārstāvētajam uzņēmumam šis nodoklis radīs ap miljonu lielus zaudējumus, jo tas kā papildu slogs skars pamatā ārzemēs zinātņu doktora grādu ieguvušos speciālistus, bez kuru ieguldījuma uzņēmuma attīstība droši vien būtu neiespējama.
Atklāts jautājums: kā vērti gan ir stratēģiskie dokumenti, ja īstenotā politika tiem neatbilst, pat ilgstoši vieniem un tiem pašiem esot pie varas?!