Maķedonija – starp vēlmēm un vēsturi

Mūsdienu Maķedonija aizņem daļu (ap 40%) no vēsturiskās Maķedonijas teritorijas. Nedaudz vairāk par pusi no vēsturiskā reģiona atrodas Grieķijā, bet vēl nepilni 10% – Bulgārijā. Atēnām vēl kopš bijušās Dienvidslāvijas sabrukuma ir kategoriskas pretenzijas pret kaimiņu dēvēšanos par Maķedoniju, jo tiek uzskatīts, ka šis nosaukums ļauj Skopjei izvirzīt teritoriālas pretenzijas pret Grieķiju. Šī iemesla dēļ Atēnas ir bloķējušas visus Skopjes mēģinājumus pievienoties Eiropas Savienībai (ES) un Ziemeļatlantijas aliansei līdz brīdim, kamēr netiks mainīts valsts oficiālais nosaukums. Grieķijas nostājas dēļ Maķedonija starptautiski arī ir zināma nevis ar tās pašnosaukumu Maķedonijas Republika, bet gan tiek dēvēta par bijušās Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju.

Šobrīd starp Atēnām un Skopji ir panākta vienošanās, ka pēdējā oficiāli pārdēvēsies par Ziemeļmaķedonijas Republiku, kas raksturos tās vietu vēsturiskajā Maķedonijas reģionā un attiecīgi atvērs durvis uz ES un NATO. Par šīm izmaiņām arī ir paredzēts balsot referendumā, tomēr tā iznākums ir ļoti neskaidrs, jo ievērojama daļa maķedoniešu kategoriski iebilst pret nosaukuma maiņu, un arī pašā Grieķijā netrūkst atbalstītāju viedoklim, ka Maķedonijai jāsaglabā tās līdzšinējais nosaukums, kas savā ziņā ļauj arī Atēnām turpināt pretendēt uz šo teritoriju.

Piedevām vēl visas šīs kaislības uzkurina Krievija, kura cenšas nepieļaut NATO tālāku paplašināšanos un ir ieinteresēta spriedzes saglabāšanā Balkānos.

Kaislību cēloņi savukārt ir meklējami vēl XIX gadsimta otrajā pusē, kad par slāvu apdzīvoto mūsdienu Maķedonijas teritoriju konkurēja uzreiz trīs kaimiņvalstis – Grieķija, Bulgārija un Serbija. Ievērojamas priekšrocības šajā konkurencē bija Bulgārijai, jo tolaik maķedoniešu valoda tika uzskatīta tikai par bulgāru valodas dialektu, bet paši maķedonieši – par bulgāriem. Šī iemesla dēļ, it īpaši Serbijā, tika plaši atbalstīts maķedoniešu nacionālisms jeb tā dēvētais maķedonisms, un vismaz Bulgārijā dominē viedoklis, ka maķedonieši kā nācija pilnībā noformējās tikai Josipa Broza Tito Dienvidslāvijā, kur visi bulgāri tika piespiedu kārtā ieskaitīti maķedoniešos.

Šīm vēsturiskajām peripetijām, protams, ir arī vēl daudz citu nianšu, tomēr rezultātā maķedonisms ir mūsdienu Maķedonijas oficiālā ideoloģija, bet ievērojamai daļai maķedoniešu ir pretenzijas kā pret kaimiņiem, tā arī valsts albāņu mazākumu, kuram, jāpiebilst, tāpat netrūkst savu ambīciju. Visu šo faktoru kopums savukārt veido vēl vienu gruzdošu ugunskuru Balkānos, bet referendums, kuru daudzi valsts politiķi un iedzīvotāji grasās boikotēt, neraugoties uz faktu, ka kopumā viņi atbalsta Maķedonijas dalību ES un NATO, pat pozitīva iznākuma gadījumā būs tikai formāls risinājums.