Juceklis turpinās

Pēc viņa iniciatīvas izveidotā Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupa publicēja ziņojumu, kurā cita starpā bija iekļauts mudinājums politikas veidotājiem intervijās lietot to valodu, kurā runā attiecīgā medija auditorija. Labākai savstarpējai sapratnei. "Klusais telefons" to pārvērta par it kā paša prezidenta jauno iniciatīvu, kas turklāt attiecināma uz nepieciešamību latviešiem ar krieviem runāt krieviski, un tad nu loģiski gāja vaļā, kā saka, i zibeņi, i puteņi.

Šis ir kārtējais piemērs tam, ka vispirms derētu izlasīt, kas dokumentos teikts, tad celt paniku. Jo īpaši šādā gadījumā, kad runa ir vien par konkrētu personu rekomendācijām. Te gan jāpiebilst, ka minētais ziņojums tiešām vairāk izskatās pēc dažādas pozīcijas pārstāvošu domātāju ideju kompromisa, nevis viengabalainas, pētījumu secinājumos balstītas esošās situācijas analīzes ar uz vienotu rezultātu orientētiem ieteikumiem. Ziņojumā manāmas arī diezgan komiskas pretrunas, piemēram, tūlīt pēc tēzes, ka pilsonība ir arī pienākums, seko ierosinājums to automātiski piešķirt Latvijā piedzimušajiem. Iedzimtais pienākums? Man gan liktos, ka apziņu par pilsonību kā pienākumu būtu loģiskāk attiecināt uz pieaugušajiem, tādu attieksmi nevis piespriežot "pēc definīcijas", bet gan veidojot kopīgiem politiķu, ierēdņu, izglītības un kultūras jomā strādājošo u. tml. spēkiem.

Savukārt šo rekomendāciju kritiķu sparīgā pretestība tēzei par Latvijā dzimušo automātisku ieskaitīšanu pilsoņos (to manījām arī Saeimas deputātu publiskos izteikumos) faktiski ir apliecinājums neticībai savas valsts institūciju un sabiedrības kopumā spējai veidot vienotu nāciju. Bailes, ka Jūrmalā īpašumus iepirkušo Krievijas pilsoņu mūsu valstī dzimušās atvases būs automātiski līdzvērtīgas pilsonības mantiniekiem? Ja tā, tad tas vairāk ir jautājums par mūsu pašu pašapziņu, spēju būt drošiem par savu identitāti un par to, kas ir būtiskākie identitātes "nesēji". Ideja par "pareizajām" un "nepareizajām" asinīm, kas izriet no pilsonības mantošanas aizstāvības?

Bet, atgriežoties pie rekomendācijām, vēl jāsaka, ka mulsinoši ir arī ieteikumi, kas attiecas uz mazākumtautību valodās izdoto mediju darbību. Ekspertu skatījumā te jāorientējas uz auditorijas interesēm, dažādību kā galveno vērtību, nevis ko vienojošu. Ja tā, nav brīnums, ka dažs no populārākajiem interneta portāliem, piemēram, par notikumiem Ukrainā, latviski vēsta ar attieksmi, kas dominē Latvijas politikā, bet krieviski – gluži kā kaimiņvalsts propagandas izdevumos. Diez vai saliedējoši...