Garām palaistā Londonas iespēja?

Ņemot vērā notikuma mērogus, laika sarunām ir palicis gandrīz nemaz, tomēr galīgā vienošanās pie horizonta pagaidām nav saskatāma. Šī iemesla dēļ aizvien biežāk atskan runas, ka Londona no apvienotās Eiropas varētu aiziet arī bez jebkādas vienošanās, pie viena nesamaksājot Briselei 50 miljardus eiro atkāpšanās naudas. Kā liecina sabiedriskās domas aptaujas, versija, ka nekāda vienošanās ir labāka par sliktu un miglainajai Albionai neizdevīgu vienošanos, pilnībā pieņemama šķiet ap divām piektdaļām britu.

Šeit gan jāpiebilst, ka izstāšanās nosacījumu panākšanas beigu termiņu un varbūt pat arī Brexit datumu pēc abpusējas vienošanās nešaubīgi ir iespējams pabīdīt uz priekšu, tomēr, ja stingri pieturas pie likuma burta, tad nākamā gada 30. martā britiem būtu jāpamostas jau valstī, kura vismaz oficiāli vairs neietilpst apvienotajā Eiropā. Tajā skaitā pat gadījumā, ja Londona un Brisele nav spējušas parakstīt vispār nekādus līgumus.

Sekas iedomāties ir iespējams tikai aptuveni, tomēr skaidrs, ka nekas labs tas nav, un galvenā cietēja būs tieši Lielbritānija, lai gan problēmas radīsies arī pārējai Eiropai. Pat gadījumā, ja izdosies izvairīties no totāla haosa, kas var rasties, pārstājot darboties šobrīd spēkā esošajai kopējai ES likumdošanai, un izdosies to aizstāt ar dažādiem starptautiskajiem regulējumiem, pamatīgi cietīs visas iespējamās jomās, un pirmkārt jau ekonomiskā sadarbība.

Pie tam jautājums, kas britiem ir izdevīgāk – atrasties ES sastāvā vai būt neatkarīgiem –  joprojām ir atklāts. Arī Londonas ekonomiskajai neatkarībai ir savas priekšrocības, un ne jau velti daudzi ekonomisti atzina, ka gadījumā, ja tās tiks veiksmīgi izmantotas, vidējā un ilgtermiņā Lielbritānija ekonomiski var iegūt vairāk, nekā paliekot ES sastāvā.

Tajā pašā laikā, lai šīs priekšrocības izmantotu, britiem bija nepieciešama izlēmīga un mērķtiecīga rīcība, jau uzreiz pēc referenduma sākot gatavoties 2019. gada 20. martam. Tajā skaitā risinot sarunas un slēdzot līgumus par turpmākajām attiecībām, tirdzniecību un citām jomām ne tikai ar Briseli, bet arī ar citiem līdzšinējiem partneriem. Tomēr Lielbritānijas valdība tā vietā, lai rīkotos, iztērēja vairāk par gadu, cenšoties tikt skaidrībā par to, kādu Brexit variantu tā beigās izvēlēsies. Nezinot, kāds izskatīsies Brexit, nekādus līgumus ar trešajām valstīm noslēgt nav iespējams, bet tagad laika, lai sasmeltu izlieto ūdeni, acīm redzami nepietiek.

Rezultātā ir izveidojusies situācija, kad britu valdība pati sevi ir iedzinusi stūrī, jo laika trūkuma dēļ tai nav citas izejas, kā vien ar Briseles noteikumiem piekrist tā dēvētajam maigajam Brexit, ko britu premjere Terēza Meja arī jau ir izdarījusi de facto. Un nav arī neviena cita ko vainot, izņemot pašiem sevi.