Pompeo apsūdzēja Krieviju INFT pārkāpšanā saistībā ar raķešu 9M729 (SSC-8 – pēc NATO klasifikācijas) izstrādi un paziņoja, ka Maskavai ir 60 dienu laika, lai tās demontētu. Pretējā gadījumā ASV izstāsies no INFT. Vašingtona ierasti atsaucas uz kādu neapstrīdamu, taču ļoti slepenu un šī iemesla dēļ ekspertiem un plašākai publikai neuzrādāmu informāciju.
Krievija 9M729 izstrādi nenoliedz, taču kategoriski uzstāj, ka to darbības rādiuss nepārsniedz 500 km un ka Maskava INFT nav pārkāpusi. Krievija arī uzskata, ka līgumu pārkāpj pašas ASV, kuru pretraķešu aizsardzības sistēmas ir piemērotas arī ballistisko raķešu palaišanai, kas INFT ietvaros ir aizliegts. Tāpat līguma pārkāpums, pēc Maskavas domām, ir raķetes nest spējīgu tāla darbības rādiusa bezpilota lidaparātu izmantošana. Arī Krievijas atbilde uz ultimātu sekoja nekavējoties un bija absolūti prognozējama – Maskava sniegs adekvātu atbildi gadījumā, ja ASV izstāsies no INFT.
Ja atmet retoriku, ļoti ticams, ka INFT paklusām pārkāpj gan ASV, gan Krievija, kuras "katram gadījumam" nodrošina iespējas īsā laikā atgriezt arsenālos vidēja un tuva darbības rādiusa raķetes.
Abas lielvaras ne tikai atklāti neuzticas viena otrai, bet ir arī vienīgās valstis pasaulē, kuras pašas sev aizliegušas izmantot šāda veida bruņojumu. 1987. gadā, kad tika parakstīts INFT, šim faktam nebija būtiskas nozīmes, tomēr šobrīd atbilstošas raķetes jau atrodas ap desmit valstu bruņojumā, tostarp ir Ķīnas stratēģiskais triecienspēks, uz ko it īpaši ASV nevar nereaģēt.
Arī Krievijas militāro vadību šis fakts neatstāj vienaldzīgu, jo, pat ja Pekina ir Maskavas sabiedrotā, pēc kāda laika situācija var mainīties. Ir arī ekonomiskie faktori – militāri rūpniecisko kompleksu ieinteresētība pasūtījumos un tāds parametrs kā investīciju multiplikators, kas šādos gadījumos ir ļoti augsts.
Rezultātā nedz Vašingtona, nedz Maskava necenšas noregulēt domstarpības un pagarināt INFT, kas, pastāvot politiskajai gribai, būtu izdarāms samērā vienkārši. Visas pazīmes liecina, ka abās pusēs jau ir veiktas iestrādnes arsenālu atjaunošanai, bet ASV militārajā budžetā (un gan jau arī Krievijas, taču neoficiāli) ir atvēlēti atbilstoši līdzekļi. Attiecīgi Vašingtonas ultimāts un tam sekojošie Maskavas paziņojumi ir tikai spēle uz publiku un lielvaru centieni novelt no sevis atbildību par briestošo INFT darbības pārtraukšanu.
Vienlaikus šie procesi ir arī patiesības mirklis apvienotajai Eiropai, jo tieši tās teritorijā tiks izvietoti ASV raķešu arsenāli, kas sola tikai un vienīgi problēmas eiropiešiem, tostarp iekšpolitiku destabilizējošu faktoru daudzskaitlīgas pacifistu kustības izskatā. Gadījumā, ja Eiropa spētu pateikt kategorisku "nē" arsenālu izvietošanai, arī INFT pārtraukšana zaudētu ievērojamu daļu jēgas, tomēr šobrīd diemžēl nekas neliecina par gatavību šādam solim.
Gudrinieks
Pipars
trusis nejaukais