Uz šī politiskā cinisma fona, protams, tādi paralēli procesi kā pedagogu draudi protestēt izskatās tikai kā ikgadējas dekorācijas, kas pavada budžeta pieņemšanu. Te būtu jāpiebilst, ka opozīcijas aizraušanās ar koalīcijas partiju neizpildīto solījumu uzskaitīšanu, iespējams, zaudē īsto fokusu, jo kas gan ir īstās kritikas vērts – neizpildītie solījumi vai bezatbildība, tos dodot? Varbūt mērenā piesardzība, ar kādu veidots valsts nākamā gada budžets, piemēram, kaut kur pamalē briestošas krīzes gaismā, pēkšņi izskatīsies nevis pēc politiskā cinisma, bet pravietiska brieduma?
Bažīga raudzīšanās uz izmaiņām nekustamo īpašumu tirgū, kas tradicionāli ir vairs pat ne krīzes priekšvēstnesis, bet jau pazīme, labu laiku ir daudzu skeptiķu ikdiena. Kolēģis Mārtiņš Apinis, kurš modri seko līdzi ekonomikas rādītājiem, rūpēdamies, lai netiktu palaisti garām krīzes priekšvēstneši, aizvadītajā nedēļā pievērsis uzmanību gan eksporta rādītāju kritumam, kas var vienā mirklī pasliktināt daudzu materiālo stāvokli, gan mehānismu un mehānisko ierīču importa kritumam, kas varētu nozīmēt, ka uzņēmēji ir kļuvuši piesardzīgāki pret investīciju veikšanu. Piesardzība ir tas vārds, kas raksturo valdošo noskaņojumu tikai viņpus valdības un Saeimas sienām.
Ir saprotama premjerministra Krišjāņa Kariņa (JV) vēlme gluži kā ne vienam vien valdības vadītājam paust kādu solījumiem pilnu vēstījumu par gaidāmiem trekniem laikiem, bet viņa teiktais, ka nākamā gada valsts budžets būs tik liels, kāds nekad agrāk nav bijis, jo pārsniegs desmit miljardus eiro, uz neizpildīto solījumu fona skan kā tukši vārdi. Par spīti skaitļiem, bet tie pēc Kariņa solītā ir iespaidīgi – uz ekonomikas izaugsmes rēķina 2020. gada budžeta "tīrais pieaugums" paredzēts vairāk nekā 500 miljoni eiro –, budžetu nav izdevies vai nav bijusi cenšanās to izveidot bez deficīta. Līdz ar to – vai tikai tas, ka nav apmierinātas visas prasības, ļauj šo budžetu dēvēt par mērenu? Laikam jau nē.
Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vēl ir pārāk ilgs laiks, lai droši prognozētu, kas visspilgtāk nosēdīsies vēlētāju apziņā, ietekmējot izvēli pēc trim gadiem. Iespējams, spēcīgāk par nepildītajiem solījumiem pirmā pilnvērtīgā pēcvēlēšanu budžeta pieņemšanas gaitā daudz lielāku iespaidu uz vēlētāju apziņu būs izdarījusi politiķu retorika, kas tiešām pēdējā laikā izceļas un liek domāt par ievēlēto intelektuālo un cita veida piemērotību amatiem. Negribas arī pievienoties opozīcijas un daļas koalīcijas sajūsmai par valdības dīvainīšu, lielāko solītāju Jaunās konservatīvās partijas izāzēšanu, izmantojot un pārspīlējot katru jaunu tās politiķu savādo uznācienu vai izteikumu. Vēlētāji šim spēkam pievērsās, vēloties netveramas, nenoformulējamas "pārmaiņas", un pat to šķietamības radīšana noteikti tiek vērtēta augstāk nekā neveiklo mēģinājumu ciniska izzobošana.