Attiecību krīze vēršas plašumā

Apgalvojumi par Parīzes vainu bēgļu krīzē, jāpiebilst, nav radušies tukšā vietā. Nesenā pagātnē Francija, nepainteresējoties par Itālijas viedokli un nebrīdinot Romu, kļuva par galveno Lībijas diktatora Muammara Kadāfi gāzēju. Līdz ar Kadāfi krišanu Lībija kā valsts faktiski beidza pastāvēt, kļūstot par nebeidzama pilsoņu kara zonu un vārtiem, caur kuriem uz Eiropu plūst nelegālo imigrantu straumes.

Pateicoties šādam fonam, Makrona atklāsmes, kā Itālijai būtu jārīkojas ar nelegālajiem imigrantiem, itāļu vidū izraisīja sašutuma vētru.

Savukārt Līgas līderis Mateo Salvīni un Piecu zvaigžņu kustības vadītājs Luidži Di Maio veikli apsegloja neapmierinātības vilni.

Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu priekšvakarā starp abām Itālijas valdību veidojošajām partijām pastāv konkurence par vēlētāju balsīm, tāpat Līga un kustība ir sākušas noskaidrot, kura no tām tomēr ir galvenā (pārsvaru acīm redzami gūst Līga), kamdēļ to vadošie politiķi dažādi demonstrē izlēmību un gatavību aizstāvēt vēlētāju intereses. Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte, kurš ir kompromisa figūra, reālās ietekmes trūkuma dēļ šīs aktivitātes ietekmēt nespēj un arī negrasās.

Pat vēl svarīgāks faktors ir Itālijas kopējā neiepriecinošā ekonomiskā situācija. Itālijas ekonomika atkal ir nonākusi recesijā, tās bankām ir nopietnas finanšu problēmas, tāpat valstij ir iespaidīga parādu nasta. Kontes valdību veidojošās partijas mainīt situāciju cer ar vērienīgu valsts stimulēšanas programmu starpniecību, tomēr tām ir nepieciešami iespaidīgi līdzekļi un iziešana aiz nacionālajām valstīm ES līmenī noteikto budžeta ietvaru robežām.

Eiropas Komisijas nostājas un draudu dēļ vērst sankcijas pret Romu pēdējai nācās piekāpties un atteikties no virknes plānu attiecībā uz šā gada budžetu. Tajā pašā laikā šāds "Eiropas diktāts" ir tikai vairojis atbalstu populistiem un eiroskeptiķiem Itālijā, pie viena palielinot nepatiku kā pret Parīzi un Berlīni, tā pret Briseli.
EP vēlēšanas, kurām Itālijā tiek pievērsta neierasti liela nozīme, visticamāk, kļūs par uzskatāmu apliecinājumu šī atbalsta pieaugumam, vēl vairāk atraisot rokas Di Maio un jo īpaši Salvīni. Tajā pašā laikā šāds atbalsts arī palielina risku, ka, nostādīta izvēles priekšā, Roma vairāk necentīsies par katru cenu palikt ES.