Nesen par to aizdomāties lika tie radikāļi, kuri mūsu sabiedrībā tiek dēvēti par kreisajiem liberāļiem. Šķiet, ka viņu vidū ir tādi, kuri visā nopietnībā tic – pietiek ar to, ka krievu valodā tiek sniegta precīza, detalizēta informācija par Kremļa īstenoto karu Ukrainā, par Krievijas militāro spēku brutalitāti, par bojāgājušiem civiliedzīvotājiem, bez ģimenes un mājām palikušiem bērniem un kopumā par Maskavas sāktā kara nesto postu, lai prokremliski noskaņotie līdzcilvēki no Krievijas faniem un kara attaisnotājiem kļūtu par Kremļa politikas nosodītājiem. Diemžēl daudzi Baltijas valstīs dzirdētie gadījumi liecina, ka tik vienkārši nav. Jau kopš brīža, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, eiropeiski noskaņotie ir centušies saviem prokremliski orientētajiem draugiem, radiem, kaimiņiem, kolēģiem, sadarbības partneriem un citiem līdzcilvēkiem nodrošināt Kremļa propagandas nepiesārņotus vēstījumus par karu. Protams, kāds Kremļa fans savus uzskatus ir mainījis, bet ir arī tādi, kuriem šī informācija vien saasinājusi naidu pret Ukrainu un ukraiņiem, kā arī pret latviešiem (igauņiem, lietuviešiem). Respektīvi, ir naivi domāt, ka ziņas, kas nesaskan ar kādas personas pārliecību, mainīs šo pārliecību, ja tiks izklāstītas šīs personas dzimtajā valodā.
Līdzīgi ir arī ar citām tēmām. Covid-19 krīzes laikā savstarpēju naidīgumu demonstrēja vakcinācijas atbalstītāji un noliedzēji. Pat zinātnieku skaidrojumi un profesionāli sagatavota informācija medijos daudzus vakcinācijas noliedzējus nespēja pārliecināt par vakcīnu lietderību.
Arī Latvijas sabiedrībai ilgtermiņā raksturīgie konflikti par ģimenes jēdziena izpratni rāda, ka ar pretēji domājošo pārliecināšanu neveicas ne tiem, kuri uzstāj uz konservatīvas pieejas saglabāšanu normatīvajā regulējumā, ne tiem, kuri vēlas panāk ģimenes jēdziena paplašināšanu līdz viendzimuma pāru laulību legalizācijai kā Igaunijā.
Par uzskatu nemainību, protams, var atrast arī vēl citus piemērus. Iespējams, šajā aspektā ir taisnība pēdējā laikā pretrunīgi vērtētajam Rīgas mēram Mārtiņam Staķim, kurš nesen Latvijas Radio 1. programmas raidījumā Krustpunktā sacīja, ka cilvēku viedokli var mainīt līderība, respektīvi, līderu rīcība, kura piesaista sekotājus.
Te gan atkal problēma tā, ka ietekmīgs amats vai vēlme atrasties uzmanības centrā vien par sabiedrības līderi nevienu nav padarījusi un nepadara, savukārt patiesu līderu mūsu sabiedrībā ir maz.