Piemēram, nupat vienā no galvenajiem demokrātu ruporiem, laikrakstā The Washington Post, bija lasāms par ļoti ietekmīgu un informētu uzskatītā apskatnieka Deivida Ignatija viedoklis – "Prezidentam Baidenam nevajadzētu vēlreiz kandidēt 2024. gadā" (President Biden should not run again in 2024), un šāda nostāja acīmredzami ir ceļā uz to, lai kļūtu par dominējošo partijā. Iemeslu tam ir pārpārēm – Baidena vecums un veselības stāvoklis, vērienīgas aizdomas par iesaisti koruptīvos viņa dēla Hantera darījumos, ASV ekonomikas problēmas, gaidāmais, lai arī prognozējami nesekmīgais, impīčmenta mēģinājums un vēl citi faktori, kuru rezultāts ir rekordlieli pašreizējā prezidenta antireitingi un niecīgas cerības atkārtoti iekļūt Baltajā namā. Gan ar piebildi, ja atkārtoti nenotiks kas radikāli ārkārtējs.
Vienlaikus demokrātiem ir pat ne viena, bet divas ievērojamas problēmas ar Baidena aizstājēja atrašanu. Pirmkārt, partijā ir vismaz četri dažādi iekšējie grupējumi, kam, lai arī ir apmēram vienādi priekšstati par mērķiem, tomēr ievērojami atšķiras priekšstati par to, kā šie mērķi sasniedzami un kādu cilvēku vadībā tam jānotiek. Otra problēma ir pavisam īsais un arī nepārliecinošais jaunākās paaudzes rezervistu soliņš, kas līdz šim ierasti ir aprobežojies tikai ar Kalifornijas pavalsts gubernatora Gevina Ņūsoma un ASV satiksmes ministra Pīta Butidžiča vārdiem. Tiesa, šajā ziņā situācija nav bezcerīga, tostarp plašsaziņas līdzekļos aizvien biežāk tiek piesaukts Mičiganas pavalsts gubernatores Grēthenas Vitmenas vārds. Vēl tiek pieminēta arī Mišela Obama, kuras vienīgā priekšrocība gan ir atpazīstamība, – uz profesionālu politiķu fona ASV eksprezidenta dzīvesbiedre neizskatās nepārliecinoši.
Būtībā ASV demokrāti šobrīd meklē līderi, kas varētu vismaz mēģināt restartēt un atkal apvienot iekšpolitiski sašķeltās Savienotās Valstis, un Vitmena šķiet pirmā reālā kandidāte. Turklāt loģika, iespējams, ir šāda – dalība vēlēšanās tiek liegta eksprezidentam Donaldam Trampam, taču tajās nepiedalās arī Baidens, kuru vietā par Balto namu cīnās jau jaunās paaudzes politiķi. Cits jautājums, ka šādas loģikas īstenošanai dzīvē ir nepieciešams, lai nodomu atbalstītu arī politiskās elites un pilsoņu vairākums. Par to pagaidām trūkst pārliecības.