Ak, šis 13. janvāra diskrētais šarms

Mediju satura plānotāji šai dienā var mazliet atslābt, aizraujošus notikumus meklējot. Sak, ieliks pāris grautiņa bilžuku un uzdos tik ļoti negaidīto jautājumu – vai nekas tāds nevar atkārtoties?

Tad – var vai nevar?

Snobisku galma ekspertu teiktais, ka nav jau, kas 13. janvārī rīkotu nemierus, jo varētāji aizbraukuši, skan provokatīvi. Kas mēs – kāds pagasta nabagmājas kontingents ar vienu aci uz trijiem, ka nevaram?!

Nevaram gan.

Pirmkārt, nevaram neko TĀDU, ja ar to domāta konkrēto 2009. gada notikumu vieta un laiks. Skaļi vai klusi, bet policijas spēki būs jau gan Vecrīgā neuzkrītošos busiņos savākušies.

Otrkārt. Var piesaukt varas atzaru zemo un vēl zemāk krītošo popularitāti, bet tai vēl prāva distance līdz krīzes laika bedrei. Robeža starp "slikti" un "labi", robeža starp bailēm un drošību ir pilnīgi citā, augstākā vietā. Varbūt negribas atcerēties. 2009. gads ir šī gadsimta Latvijā nepārspēts savā traģikā.

Treškārt. Jā, daļa potenciālo nerātņu ir prom. Dažādu iemeslu dēļ. Tie, kuri ir šeit, vairumā dezorientēti un bez vadības vai arī neuzskatīs šo brīdi par īsto. To pierāda kaut vai parodijām līdzīgie, vājā latviešu valodā uzrakstītie aicinājumi trīspadsmitajā kaut kur iet un kaut kur piedalīties. Arī šo rindu autors sociālajā tīklā Twitter saņēma anonīmu, dziļi pārdomātu "ielūgumu" piedalīties protestos. Sūtītājs nebija uzrakstījis, ne kur un cikos tad jāiet, ne arī kas tie organizētāji. Nebija teikts arī, vai rungas dalīs vai pašiem jāņem līdzi.

Ceturtkārt, autoraprāt, savdabīgi pozitīvi no miera un kontroles saglabāšanas viedokļa nostrādājis pēdējā laikā rotējošais uzstādījums: kurnētāji un protestētāji pūš Putina stabulē. Negribot. Bet varbūt arī gribot. Lai būtu droši, jāpārbauda. Neviens nopietni nedomā, ka pēc 10 minūtēm  pie durvīm klauvēs Drošības policija, tomēr... nav tīkami pēc kritiska izteikuma sociālajā telpā saņemt: uz kādām dzirnavām, kungs, ūdeni lejat?! Ai, ai, ai!!! Arī darba devējam vajadzētu ziņot, kas tas par darbinieku te izpaužas... vai līdzīgi.

Rezumējoši. Minētie un citi argumenti ļauj ar pietiekamu ticamības pakāpi pieņemt, ka šajā nedēļas nogalē medijiem nāksies piepūlēties, citus notikumus meklējot.

No otras puses – sabiedrības mažoritātes iekšējais protests caur "pirmkārt, otrkārt..." nekur nepazūd. Negatīvā enerģija tiks novadīta nesāpīgākā formā. Pašvaldību un Saeimas vēlēšanās. Mandātu atdos tiem, kuri nesankcionētus grautiņus solīs pārgrozīt par sankcionētiem.

Ir cita iespēja. Politiķi iet un runā ar vēlētājiem. Viņiem saprotamā valodā. Par viņiem sāpīgām problēmām. Te atkal bēda. Šādi nedrīkst, jo tas ir populisms. Šarms pārāk diskrēts...