Vēstnieks, kurš iemantojis visai skandalozu slavu ar savām ne gluži diplomātiskajā stilā ieturētajām pamācībām Berlīnei, protams, pauda ne jau savu personisko, bet ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas viedokli. Papildus tam ASV plašsaziņas līdzekļos jau iepriekš bija parādījušās ziņas, ka Pentagons (ASV Aizsardzības ministrija) nopietni analizē amerikāņu spēku liela mēroga pārdislocēšanas no Vācijas uz Poliju iespējas, izmaksas un politiskās sekas.
Vācijā, jāatgādina, ir dislocēts otrs lielākais aiz Japānas militārais kontingents ārvalstīs – gandrīz piecdesmit tūkstoši karavīru un civilo speciālistu, tajā skaitā ASV spēku Eiropā virspavēlniecība (Štutgartē), kā arī Eiropā lielākā ASV militārās aviācijas bāze (Ramšteina). Divas trešdaļas no šī kontingenta uzturēšanas izmaksām sedz pašas ASV, pie kam Vācijas ieguldījumu veido galvenokārt zemes un citas infrastruktūras nodošana amerikāņu rīcībā bez maksas. Tāpat ASV armija algo vietējos darbiniekus, izmanto pakalpojumus utt., kas viss nāk par labu Vācijas ekonomikai.
Pateicoties šādam fonam, ir pieņemts uzskatīt, ka draudi pārdislocēt ASV karaspēku uz Poliju ir sava veida sods Vācijai par atteikšanos palielināt militāros izdevumus. Sava loma, protams, ir arī šim aspektam, kuram Tramps mīl pievērst īpašu uzmanību, tomēr domājams, ka daudz lielāka nozīme tiek piešķirta militārajiem apsvērumiem.
Daudzi rietumvalstu eksperti pamatoti uzskata, ka šobrīd Eiropā dislocētā ASV karaspēka iespējas militāra konflikta gadījumā, piemēram, pār tā dēvēto Suvalku koridoru, operatīvi reaģēt uz notiekošo ir ierobežotas, lai neteiktu, ka nelielas. Karaspēks atrodas tālu no potenciālā kaujas lauka, infrastruktūra neļauj ātri pārdislocēties utt.
Šā iemesla dēļ aizvien lielāku popularitāti gūst viedoklis, ka nepieciešams pārvietot armijas vienības tuvāk potenciālajam pretiniekam – Krievijai.
Cik reāli ir militāra konflikta Austrumeiropā draudi, gan ir atsevišķs jautājums, tomēr militārās loģikas ietvaros šādas ieceres ir pašsaprotamas. Galvenās problēmas tikmēr ir pasākuma izmaksas, kā arī fakts, ka gadījumā, ja runas pārtaps arī par darbiem, šāds solis būs klajš un atklāts 1997. gada vienošanās starp NATO un Krieviju pārkāpums. Attiecīgi var nešaubīties, ka sekos arī atbilstoša Maskavas reakcija.
Runājot par izmaksām, Polijai tādu līdzekļu, lai apmaksātu visa vai lielas daļas ASV karaspēka pārceļošanu no Vācijas un turpmāko uzturēšanos, vienkārši nav, un attiecīgi ASV tēriņi īpaši mazāki nekļūs. Savukārt, ja runā par politiskajiem aspektiem, tad tie paši eksperti arī brīdina, ka šāds solis var izraisīt konfliktsituāciju, salīdzināmu ar Karību jūras krīzi. Jāšaubās, ka tas Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem liks justies drošāk.
Irlielāmērāticams
Nost
cinitis