Rūpes par Baltijas jūru - piesārņotājs labojas

Pēc Eiropas Savienības (ES) līmeņa vienošanās Polija apņēmās līdz 2015. gadam samazināt piesārņojumu par 75% un radīja savu nacionālo programmu, kurā paredzēja lielākajās pilsētās uzbūvēt modernas noteksistēmas un ūdens attīrīšanas iekārtas. Projekts izrādījās iedarbīgs, un Polija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, vairs nav lielākā Baltijas jūras piesārņotāja. Tomēr, kā Dienai skaidroja Čajkas speciālisti, darbs nav galā, un patlaban galvenā problēma saistīta ar zemnieku saimniecībām, no kurām piesārņojums nonāk tieši upēs, jo iekārtas attīra galvenokārt tikai pilsētu un rūpniecības rajonu notekūdeņus.

Veikta modernizācija

"Projektam bija trīs fāzes – modernizēja un pārveidoja veco infrastruktūru, uzbūvēja termiskās utilizācijas staciju, kā arī uzbūvēja sistēmu, kas ūdeni nogādā Čajkā," stāsta ūdens attīrīšanas stacijas darbinieki.   

Pirms modernizācijas tika attīrīti vien apmēram 40–50% Varšavas notekūdeņu, arī neattīrīti notekūdeņi nonāca Vislā un tālāk Baltijas jūrā, negatīvi ietekmējot zivju populāciju. 

Kopumā visas projekta kārtas izmaksāja gandrīz 800 miljonu eiro. 40% nāca no ES Kohēzijas fonda, savukārt 60% – no varšaviešu nodokļiem. 

Modernizāciju poļi sāka, izveidojot noteku cauruļu sistēmu, kas nogādā Varšavas apkārtnes notekūdeņus uz attīrīšanas iekārtām. Vislas labajā krastā pazemē izbūvēja 2,8 metrus platu un sešus kilometrus garu cauruļu sistēmu, kuras apkalpošanai izbūvēja pazemes vilciena tuneli. Projektā strādāja 1000 darbinieku, izbūvē izmantoja 220 000 kubikmetru cementa un 60 km cauruļu. 

Sākotnējā Čajkas kompleksa būvniecību sāka 1970. gadā un pabeidza 1990. gadā, taču novecojušās tehnoloģijas nespēja apkalpot paredzētos 400 000 kubikmetru ūdens dienā (patlaban Čajkas kapacitāte ir 430 000 kubikmetru dienā). Modernizāciju pabeidza 2012. gadā, un patlaban Čajka var apkalpot vairāk nekā divus miljonus Varšavas iedzīvotāju (pilsētai gan ir otra ūdens attīrīšanas iekārta, tā veic attīrīšanas procesus kreisajā upes krastā).  

Cilvēku neuzticība no krāna plūstošā ūdens tīrībai gan ir saglabājusies. Kā liecina Dienai izklāstītā Polijas Vides ministrijas informācija, pētījumi pierāda, ka ūdens no krāna šobrīd ir dzerams un tas nav sliktāks kā ūdens no veikalā iegādātajām ūdens pudelēm, tomēr liels skaits varšaviešu ikdienā ūdeni no krāna nedzer, jo baidās no piesārņojuma, turklāt neuzticas cauruļu,pa kurām attīrītais ūdens tek, tīrībai.

Gandrīz pašpietiekama

Ūdens attīrīšana stacijā notiek līdzīgi kā citviet – ūdeni sākotnēji attīra, izmantojot smilšu filtru, kas izsijā smiltis un taukvielas. Pēc tam ūdeni atbrīvo no ķīmiskajiem piesārņojumiem. Attīrīšanas procesā rodas nogulsnes, tām fermentējoties, rodas biogāze, un to izmanto, lai ražotu elektrību un siltumu šai pašai iekārtai. Atlikušās nogulsnes dehidrē, žāvē un tad ved uz dedzināšanas iekārtu. Tur ražo elektrību, sadedzinot nogulsnes. Dūmi vidi nepiesārņo, tos attīra no atmosfērai kaitīgiem piemaisījumiem. 

Kā atzina Čajkas darbinieki, iekārta pati saražo 100% nepieciešamā siltuma, kas tiek izmantots nogulšņu fermentācijai un žāvēšanai, un apmēram 40% enerģijas, kas nepieciešams, lai darbinātu visu iekārtu. Daļu elektrības arī pārdod. Kamēr poļi ražo elektrību, Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, nogulsnes apglabā atkritumu poligonos.

Citviet Polijā 

Kopumā atbilstoši tam, kas 2010. gadā tika paredzēts Baltijas jūras Vides aizsardzības komisijas jeb Helsinku komisijas (HELCOM) dokumentā, bija nepieciešams uzbūvēt 177 mazākas ūdens attīrīšanas iekārtas un modernizēt vēl 569 attīrīšanas iekārtas. Projekta izmaksas lēšamas ap astoņiem miljardiem eiro. Kopumā 2010. gadā Polijā ūdens attīrīšanas iekārtas attīrīja nepilnus 60% no notekūdeņiem. 

Jau minētās ūdens attīrīšanas programmas ietvaros attīrīšanas iekārtas modernizēja arī Krakovā, Gdaņskā, Vroclavā un citās lielās Polijas pilsētās.