Šobrīd galvenie ilgtspējas izaicinājumi pasaulē ir klimats, bioloģiskā daudzveidība un nevienlīdzība. Par to, kā uz ilgtspējas jautājumiem skatās finanšu nozarē un kāpēc mūsdienās bankas izvēlas arvien vairāk investēt zaļākā uzņēmējdarbībā, sarunājamies ar Latvijas Bankas padomes padomnieku un ilgtspējības vadītāju Edvardu Kušneru.
Kāpēc mūsdienās bankām rūp ilgtspējas jautājumi?
Jāatceras, ka bankas ir arī uzņēmumi. Līdz ar to pašu uzņēmumu ilgtspēja, sākot no atkritumu šķirošanas ofisā un beidzot ar siltuma patēriņu ēkās, mūsdienās ir higiēnas lieta. Tas, kas raksturīgs finanšu sektoram Eiropas Savienībā, ir detalizēts regulējums jeb taksonomija, kas vēl taps papildināts un uzlabots vairākus gadus un kas jau tagad liek finanšu sektoram ziņot par savu finanšu darbības zaļuma līmeni. Tas nozīmē, ka bankām un citiem finanšu sektora uzņēmumiem ir jāsaprot, kur viņi iegulda savu naudu. Jau tagad daļa banku pieprasa no saviem klientiem informāciju par viņu biznesu ilgtspēju. Tā ka nevar teikt, ka mūsdienās neviens nav saskāries ar banku zaļajām aktivitātēm. Kāda tam ir jēga? Pagaidām salīdzinoši maza, jo process ir tikai pašā sākumā, taču labi, ka tā, jo mums ir jāsaprot, ka ekonomika nevar būt uzreiz zaļa vienā dienā. Patlaban ir informācijas apmaiņas posms, tāpēc bankas pamazām sāk piedāvāt zaļos produktus, izrādot vēlmi investēt arvien zaļākā uzņēmējdarbībā, jo šādi ieguldījumi būs droši arī ilgākā termiņā. Tas, kas nav ilgtspējīgs, nevar būt drošs.
Arī Latvijas Banka neilgtspējīgu attīstību saskata kā nopietnu makroekonomisku risku. Ilgtspējas jautājumi mums nav tikai kaut kāda interesanta tēma, ko papētīt. Pasaule ir lielu pārmaiņu priekšā, bet Latvijas Bankā pieejam pragmatiski – nevis metamies uzreiz kaut ko lauzt, bet darām to pakāpeniski. Mums šobrīd rit sarunas ar bankām, lai tām vispār būtu nopietnas ilgtspējas stratēģijas un lai ilgtspējas jautājumu risināšana bankās būtu pareizi izvietota. Lai pietiekami augsta līmeņa amatpersonas tiešā veidā atbildētu par šiem jautājumiem un lai tas nebūtu tikai kaut kāds projektiņš, bet gan daļa no biznesa stratēģijas.
Kādi šobrīd ir lielākie ilgtspējas izaicinājumi pasaulē?
Ilgtspējas definīcija ir ļoti vispārīga, tāpēc jāspēj saprast, kas šobrīd ir svarīgākais. Labs piemērs ir ANO Pasaules vides un attīstības komisijas 1987. gada ziņojums Mūsu kopējā nākotne jeb tā saucamais Bruntlandes ziņojums. Tajā minēts, ka mums ir nopietni izaicinājumi ekoloģijā ar piesārņojumu, dabas daudzveidību, un ir nopietnas aizdomas, ka arī ar klimatu būs problēmas. Pagājuši 35 gadi, un nav ne šaubu, ka mums ir iespaidīgas problēmas ar klimatu. Līdz ar to ilgtspējas izaicinājumi atkarīgi no jomām, kurās mēs kā civilizācija visvairāk salaižam lietas grīstē. Piekrītu tiem akadēmiķiem, kuri, apkopojot svarīgāko, min, ka šobrīd mums ir problēmas trīs jomās: klimats, dabas daudzveidība un vienlīdzība.
Vides un sociālie riski ir vienā līmenī. Pēdējā laikā pārspīlēti tiek izcelti tikai klimata jautājumi, bet nelīdzsvarota pieeja rada problēmas citviet. Darām visu, lai tikai tiktu galā ar oglekļa problēmu, aizmirstot, ka dabas daudzveidība ir arī cieši ar to saistīta. Arī sociālo pusi nedrīkstam aizmirst, bet Latvijā mums ar to ir hroniska problēma. Latvijā spilgti izpaužas dažādu veidu nevienlīdzības: ne tikai sociālā, bet arī dzimumu un reģionālā. Mēs, Latvijas Bankā, apkopoti definējam to, kā iespēju nevienlīdzību. Svaigs piemērs ir enerģētikas jomā. Mēs atbalstām tos, kas ir spējīgāki. Protams, no politikas viedokļa tā ir ērtāk, bet rezultāts nav taisnīgs.
Kā vērtējat – vai Latvijā cilvēkiem zināšanas par ilgtspēju un dabas aizsardzību ir pietiekamas?
Informācijas jau netrūkst, taču cilvēkiem nav laika un intereses tam pievērsties. Šobrīd, postpatiesības laikmetā, mums raksturīgi dzīvot savā informācijas burbulī. Katrā burbulī veidojas savi mīti, kas traucē paskatīties uz ilgtspējas jautājumiem neitrālāk. Tā ir mūsdienu sabiedrības problēma, ka mēs pārstājam interesēties un mācīties, bet pārtiekam no tās informācijas, kas nonāk mūsu burbulī. Savukārt tas nevis paplašina, bet sašaurina mūsu skatījumu. Tā ir jebkurā jautājumā. Ilgtspēja nav izņēmums.
Jūsu pirmā augstākā izglītība ir bioloģijā. Ko jums nozīmē daba? Vienmēr esat izjutis saikni ar to?
Neapšaubāmi, daba ir manas dzīves kvalitātes ļoti būtiska sastāvdaļa. Savulaik mani aicināja braukt strādāt uz Briseli, taču būtisks iemesls, kāpēc nevēlējos turp doties, bija tāds, ka man šī Eiropas daļa nepavisam nelikās pietiekami zaļa. Rīga, arī Pierīga, ir tā vieta, no kuras pagaidām pietiekami ātri var nokļūt neskartā dabā, lai gan arī tā pie mums diemžēl sarūk. Pagaidām neskartā daba ir mūsu priekšrocība, ko mums jāspēj nosargāt. Daba man ir vieta, kur smelties enerģiju, kur varu paiet nost no ikdienas un apjaust, ka esmu daļa no pasaules, kas ir krietni vecāka par mums. Ar savu ritmu un savu jēgu.
Kā veicināt to, lai cilvēki arvien vairāk sevi apzinātos kā daļu no dabas, nevis tai pretnostatītu?
Ekosistēmas pakalpojumus, kurus ik dienas mums sniedz daba, mēs neizprotam, tāpat kā nesaprotam to, kā darbojas mūsdienu iekārtas vai citas lietas, ko ikdienā patērējam. Mēs vienkārši zinām, ka tas tā ir, un, kamēr tas strādā, viss ir labi. Mēs neinteresējamies par to, kas notiks, ja tās kādu dienu pārstās darboties. Līdzīgi ir ar vides problēmām. Taču pastāv lielas bažas, vai nākotnē būs kāds, kas varēs tās saremontēt, kā tas ir ar iekārtām. Rodas jautājums – vai mēs apzināmies tos riskus, kas šobrīd veidojas? Manuprāt, ir vairāk jāieklausās ekspertu viedokļos. Īpaši to, kuri ir pierādījuši savu taisnību daudzu desmitu gadu garumā un kuri ir brīdinājuši par šobrīd novērojamām vides problēmām.
Ik pa laikam dzirdam, ka atkal ir pārsniegtas zinātnieku prognozes. Piemēram, pērn Financial Times tika publicēts pētījums par to, ka pēc 50 gadiem, ja nekas netiks darīts, trīs miljardiem iedzīvotāju nāksies dzīvot cilvēku sugai fizioloģiski nepiemērotā temperatūrā vai pārcelties no dienvidiem uz ziemeļiem. Trīs miljardu iedzīvotāju potenciāla kustība 50 gadu perspektīvā ir biedējoša zinātniska atziņa, par kuru mums vajadzētu aizdomāties, taču Latvijā mēs šīs ziņas kaut kā palaižam garām. Mūs vairāk interesē tas, kas notiek mūsu robežās, kas notiek uz austrumiem no Latvijas vai tepat Eiropā, bet globālu procesu analīze kaut kā izpaliek. Faktu ir pietiekami daudz, bet mēs dzīvojam ar aizvērtām acīm uz to, kas jau ir zināms. Agrāk bija daudz nezināmā, daudz risku, no kuriem potenciāli baidīties, šobrīd mēs jau ignorējam to, kas ir acīmredzams. Svarīgi ir nepalaist garām šo informāciju. Rietumu mediji izturas citādāk pret šādām ziņām. Viņi nodod to savai auditorijai, pat ja informācija var nešķist kādam interesanta.