Kāpēc bērniem jāmāca pazīt dabu?
Droši vien tāpēc, lai saprastu, ka tas ābolītis, kas ir uz Stīva Džobsa izgudrotā datora, nav īsts. Ja pieķeramies šai domai – daba piedāvā iespējas interesanti pavadīt laiku, spēlējoties nevis ar komerciāliem "gadžetiem", bet to, kas atrodas apkārt. Tas, ka Potera sāgas varoņiem bija burvju zižļi no īves, plūškoka vai citiem kokaugiem, nav ķerts no zila gaisa. Pavisam parasts koks var kļūt par aizraujošu spēļu platformu – kāpelēšanai, štābiņu ierīkošanai, lamatām. Tā bērni rotaļīgā veidā iemācās būt dabā, nebaidīties no tās, iemācās piemēroti apģērbties un norūdās.
Saskarsmē ar dabu bērni var atklāt arī citas fundamentālas lietas – kaut vai to, ka cilvēks ietekmē dabu. Banāls, bet joprojām aktuāls piemērs ir meža piesārņošana. Bērniem šķiet, kas tur liels – plastmasas un stikla pudeles, maisiņi, skārdenes –, bet patiesībā tās ir nāvējošas lamatas – putni iepinas maisiņu rokturos, maisiņi pieķeras pie kājas, un, ja gadās nosēsties uz ūdens, tie piesmeļas, traucē lidot, un putni kļūst par vieglu medījumu plēsējiem. Plastmasas maisiņus un pudeles mēdz apēst meža zvēri, kuri pēc tam iet bojā mokošā nāvē, savukārt pudelēs pa šauro kakliņu ierāpo vaboles, bet izkļūt ārā vairs nespēj.
Daba ir arī laba padomdevēja, tā radina domāt loģiski.
Spējas pazīt dabu ir handikaps turpmākajā dzīvē un krīzes situācijās – ir jāzina, ka negaisa laikā nedrīkst slēpties mežmalā zem vientuļiem kokiem vai ozoliem, kas uzņem 50% zibens spērienu. Daudz drošāk ir doties dziļāk mežā. Pat tas, kā mežā novilkt cepuri, ir svarīgi! Ja cepure tiks pamesta augšpēdus, liekot to atpakaļ, līdz ar cepuri galvā var uzlikt arī ērces.
Ko piedāvājat skolām šajā mācību gadā? Kāda vecuma bērni var pieteikties ekskursijās?
Organizējam mācību ekskursijas SIA Rīgas meži piederošajās mežu platībās, ražošanas teritorijās un telpās Ogres pusē – Daugavas mežniecībā, kokaudzētavā un kokzāģētavā Norupe. Mācību ekskursiju ilgums ir aptuveni četras stundas, un šajā laikā dabā var izsekot līdzi pilnam meža apsaimniekošanas ciklam no sēklas līdz dēlim, uzzināt interesanto par Latvijas dabu, izkustēties vai gūt mieru mežā.
Kokaudzētavā Norupe iespējams izstaigāt priežu sēklu plantāciju un uzzināt, kādi ģenētikas brīnumlīdzekļi tiek izmantoti, lai Rīgas priede augtu ātrāk un augstāk. Priede izaug 30–40 m gara. Iedomājieties – tas ir 12 stāvu mājas augstumā! Kokaudzētavā var arī izsekot līdzi meža stādu ceļam no to atspēriena punkta siltumnīcās līdz pēdējai pieturvietai – iestādīšanai izcirtumos. Te iemāca, ka priedei katru gadu izaug viens zaru mieturis. Saskaitot zaru mieturus, var noskaidrot priedes aptuveno vecumu.
Daugavas mežniecībā ierīkotajā mācību klasē, kā arī pastaigā pa tuvējās apkārtnes dabas takām iespējams uzzināt par mežsaimnieciskajiem darbiem – meža atjaunošanu, kopšanu –, kā arī iemēģināt dažādus mežinieku darbarīkus: dastmēru, mērlentes, Biterliha lineālu, augstuma mērītāju. Tā ir arī iespēja mācīties orientēties apkārtnē – saprast, ka sūnas aug uz koka stumbra vairāk ziemeļu pusē, bet sveķi vairāk izdalās dienvidu pusē, arī skudras savus pūžņus parasti būvē kokam dienvidu pusē. Labs špikeris ir kvartālplāksnītes: skatoties uz tām, seja vērsta pret ziemeļiem.
Savukārt kokzāģētavā uz īpaši izbūvēta balkoniņa var vērot realitātes šovu Zāģis – kā baļķi pārtop par zāģmateriālu. Kad amats rokā, ekskursijas dalībnieki var paši ķerties klāt darbam – izgatavot vienkāršus koka izstrādājumus: putnu būrīšus, barotavas. Zaļās klases organizētajās mācību ekskursijās nav vecuma ierobežojuma: jaunākajam dalībniekam ir bijuši četri gadiņi, vecākajam – astoņdesmit.
Kāpēc mācību ekskursijas ir atzīstama mācību metode?
Pirmkārt, tā ir dekorāciju maiņa – jauna vide un lielisks rutīnas pārtraukums. Otrkārt, mācību ekskursijās var ne tikai nostiprināt stundās apgūto, bet arī izmēģināt to, kas klasē nav iespējams. Klasē nevar noteikt koka apkārtmēru, augstumu, vecumu, nevar tecināt sulas, prognozēt laikapstākļus pēc vēja virziena un mākoņiem. Treškārt, mācību ekskursijās var likt lietā visas maņas, lai izdzīvotu spilgtus iespaidus, ko sagādā daba, piemēram, saskatīt meža zvēru pēdu nospiedumus, sadzirdēt kraukļus, nogaršot liepu un kļavu pumpurus un jaunos egļu dzinumus, sajust, cik patīkami ir pieskarties kokam, jo tā virsmas temperatūra ir vienāda ar apkārtējās vides temperatūru, savukārt par stiklu vai metālu to nevarētu teikt.
Kas skolēniem patīk visvairāk, apmeklējot Zaļo klasi?
Patīk viss, kur var ieguldīt savus spēkus – rokas un kājas, prātu un sirdi. Paradoksāli, bet bērni labprāt piedalās vides sakopšanā – atkritumu vākšanā. 15 minūšu laikā ap 200 metru garā ceļa posmā no apkārtējā meža bērni izripina vecas gumijas riepas, iznes koka durvis... savāc līdz 400 litriem atkritumu. Patīk naglot putnu būrus, barotavas.
Paņemot rokās āmuru vai zāģi, kolosāli ceļas bērnu pašapziņa.
Arī tad, ja izdodas atbildēt uz gidu āķīgajiem jautājumiem – cik lielu ātrumu īsā distancē spēj attīstīt baltais zaķis, kurš kukainis lido ar 90 km/h un atpakaļgaitā vai no kura koka Latvijā ražo elektrības stabus. Kad bērni ir uzlādēti ar informāciju, izlādējam viņus ar āra spēlēm.