Jāizpēta apkārtne
Ejot sēņot, jāiegaumē, kāda bija apkārtne tur, kur atradāt kārotās bekas, bērzlapes vai gailenes. Kādu koku pakājē tās auga, kāda bija augsne mežā? Vai vieta bija sausa vai mitra un ļoti noēnota vai mazliet saulaina? Vairums sēņu draudzīgi sadzīvo ar koku saknēm, veidojot mikorizu – to hifas (smalki sēnes ķermeņa pavedieni) aptver saknes, saņemot no tām oglekli un pašām dodot augam ūdeni un minerālvielas no augsnes, sargājot no nevēlamiem mikroorganismiem.
Arī pie egļu, bērzu alejām, koku dzīvžogiem gadās beciņas, bet ar ābelēm, ķiršiem u. c. dārza kokiem, košumaugiem sēnes mikorizu neveido, tāpēc to pakājē neaug.
Garšīgajām atmatenēm (Latvijas šampinjoni) kokus nevajag, bet auglīgu augsni gan, tāpēc tās var mēģināt sēt, atrodot savvaļas pārstāves pļavās, zirgu ganībās, dārzā. Līdzīgās vietās var gadīties atrast tintenes, kas gan tik garšīgas nav, bet arī tām kokus draudziņus nevajag.
Sāciet ar pazīstamākajām
Ja nolemsiet sēnes sēt, Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele iesaka tās meklēt zināmās vietās, pazīstamākās sugas. Piemēram, priežu mežos. Bieži mūsu mežos atrodamas dažādas apšu un bērzu bekas, bērzlapes un, protams, gailenes, kas mikorizu veido ar vairāku sugu kokiem.
Gailenes biežāk aug sausos un nedaudz mitros skujkoku un jauktu koku mežos.
Apšu bekas izvēlas lapu koku un jauktu koku mežus un dod priekšroku bērziem, nevis apsēm.
Bērzubekas dzīvo kopā ar bērziem u. c. lapu kokiem, aug mitrā augsnē.
Sēšanai var lasīt arī pavecas un tārpainas sēnes, bet jaunie podiņi jāapēd pašiem – tiem vēl nebūs gana daudz sporu, kas vajadzīgas sēšanai. Sēnes sasmalcina un vienkārši izkaisa vēlamajās meža vai dārza vietās. Tās var arī ielikt ūdens spainī, bļodā un kādu diennakti pamērcēt, bet pēc tam ūdeni ar sēņu paliekām izlaistīt nākamās dobes vietā. Raugu pievienot mērcēšanas laikā noteikti nevajag. Sējot tikai vienreiz, droši vien nekas neizaugs, tas jādara tajā pašā vietā daudzreiz.
Sausā laikā sēņu sējumu vietu vēlams aplaistīt.
Lielas cerības par savu sēņu plantāciju gan nav vērts lolot, jo to ieaugšanas iespējamība ir maza. Tomēr tas ir iespējams, un nākamajā vai turpmākajos gados izaugs pašu bekas, bērzlapes. Piemēram, ir redzētas kādam izaugušās baravikas. Ja arī jums izdosies, aiciniet ciemos Dabas muzeja botāniķus – sēņu ekspertus priecāties kopā!
Kā veicas, sēnes sējot?
Draugiem.lv Sēņu un sēņošanas domubiedru grupā Solvita no Mazsalacas stāsta, ka gailenes izdodas audzēt bez problēmām. Jugitas tēta māsa savā mājā zem lielā ozola bija sasējusi baravikas. Aug jau labu laiku!
Ogres dārzkope Ilze Žola, kas strādā ar zaļajiem paņēmieniem, reiz mēģinājusi sēnes sēt, bet nekas neizauga – ja sēnēm nepatiks izvēlētā vieta, tad neaugs. Toties uzkalniņā pie pilsētas estrādes aug skaistas sviesta beciņas, un tās tur pašas iesējas.
Stādaudzētājai Zaigai Graudiņai Sakstagalā kādus 3 m no mājas durvīm pavasaros aug garšīgie un arī skaistie lāčpurni. Tie auguši arī viņas iepriekšējā dzīvesvietā Viļānos, no kurienes sēņu micēlijs uz Sakstagalu atvests kopā ar skujkoku stādu sakņu augsni. Sēnēm vajag tādu pašu vidi, kāda bija iepriekšējā vietā. Ja tādu var sagādāt, tās augs no aiznākamā gada un turpmāk, pārliecinājusies Zaiga. Tagad viņa grib iesēt apšubekas. Šīm baravikām patīk sarkano mušmiru kompānija – kur aug tās, tur jākaisa arī apšubeku micēlija (sēņotnes) daļas.
Katrs laucinieks sēj sēnes, sēņojot nevis ar spaini, bet groziņu, caur kura spraugām birst sēņu sporas, saka mikoloģe Māra Eipure. Arī viņa, atrodot vecas sēnes, to gabaliņus pamētā tur, kur tās varētu augt, ierušina kurmja rakumos. Visvieglāk sēnes sēt ar to daļām, ko savāc, tās tīrot, izlaužot kātiņus. Pie mājas jaunajā koku audzē Māra domā sēnes iesēt, un varbūt vilnīši, sviesta beciņas ieaugs jau pēc pirmās reizes.