Pie mums, Zemes ziemeļu puslodē, šosestdien – 23. septembrī – iestāsies astronomiskais rudens. Naktis jau tagad kļuvušas vēsākas un garākas, bet saule mūs vairs nelutina tik stipri kā iepriekš. Dabas vērotāji par rudens sākumu uzskata koku lapu krāsošanos. Zelta rudens ir viens no skaistākajiem brīžiem Latvijas dabā.
Definēt sezonu
"Kopumā zinātnē sezonalitāti var aplūkot dažādos aspektos. Piemēram, rudeni varam definēt kā apkures sezonas vai TV šovu un seriālu sezonas atsākšanos," ar smaidu norāda bioklimatoloģe, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece un docente Gunta Kalvāne. Viņa pamato, ka ir jābūt vairākiem nosacījumiem, lai definētu sezonalitāti. "Mēs zinām, ka notikums būs, jo varam to paredzēt, un ka tas atkārtosies viena kalendārā gada robežās. Tas palīdz mums saprast, vai tās ir kaut kādas izmaiņas vai tā patiešām ir sezona: paredzama, prognozējama un atkārtojas kalendārā gada ietvaros."
Astronomiskais un termālais rudens
Šogad astronomiskais rudens iestāsies 23. septembrī. Tas nozīmē, ka šajā dienā saule zenītā 90 grādu leņķī krīt uz ekvatoru, tāpēc dienas un nakts garums abās puslodēs būs vienāds. "Vēl, protams, ir zināmas kalendārās sezonas, kas tiek iedalītas pa mēnešiem. Rudens mēneši ir septembris, oktobris un novembris. Mēdz izdalīt arī solārās sezonas, kad tiek ņemts vērā saules spīdēšanas ilgums un intensitāte. Bieži dzirdam arī par meteoroloģisko rudeni. Lielākoties pasaulē to definē pēc tiem pašiem kalendārajiem mēnešiem, nevis ņemot vērā vidējo gaisa temperatūru, tāpēc korektāk būtu teikt – termālais rudens," piemetina speciāliste.
Pēc viņas teiktā, Latvijā termālais rudens iestājas brīdī, kad piecas dienas pēc kārtas vidējā diennakts gaisa temperatūra ir zemāka par +15 grādiem. Jāatzīmē, ka katra valsts, nosakot termālo rudeni, var izmantot dažādas grādu robežas. Piemēram, Zviedrijā, Norvēģijā un Somijā kā atskaites punkts tiek izmantoti +10 grādi, savukārt igauņi izmanto +13 grādu norādi, pamatojoties uz to, ka dažreiz aukstās vasarās vidējā gaisa temperatūra gan dienā, gan naktī nemaz nesasniedz +13 grādus.
Pētot datus par laika periodu no 1991. līdz 2020. gadam, secināts, ka Latvijas teritorijā termālais rudens visbiežāk iestājas 29. vai 30. augustā. Pēdējo 30 gadu laikā agrākais termālais rudens piedzīvots 9. augustā, savukārt vēlākais termālais rudens ir bijis 13. septembrī. "Šogad šo rekordu esam pārspējuši. Pērn Latvijā termālais rudens iestājās 31. augustā," norāda bioklimatoloģe.
Klimata pārmaiņu varā
Klimata pārmaiņas pasaulē atstāj iespaidu arī uz sezonalitāti. "Termālais rudens iestājas aizvien vēlāk. Arī Latvijā +15 grādu pāreja tiek pārbīdīta vairāk un vairāk uz ziemu. Savukārt, ja runājam par termālo pavasari, kad vidējā gaisa temperatūra piecas dienas pēc kārtas ir 0 grādu, tad tas iestājas agrāk. Līdz ar to arī veģetācijas sezona kļūst arvien garāka. Tas nes sev līdzi dažādus riskus, piemēram, slimību un kaitēkļu izplatību, jo tiem patīk silts un mitrs laiks, kā arī būtiski maina CO2 bilanci atmosfērā. Jo vairāk CO2 augšanas sezonā tiek saražots, jo vairāk uzkarst arī mūsu planēta. Viss ir viens ar otru saistīts," uzsver G. Kalvāne.
Citur agrāk, citur vēlāk
Ar astronomisko rudeni vairāk vai mazāk ir saistīts arī fenoloģiskais rudens. Par to, ka vasara ir atdevusi pozīcijas rudenim, ik gadu vēsta virkne dažādu fenoloģisko pazīmju. "Rudeni varam izdalīt arī pēc fenoloģiskām jeb sezonālajām norisēm dabā. Dažādās valstīs sugas, kas iezīmē rudens sezonu, atšķiras. Baltijā par rudens iestāšanos liecina bērzu lapu krāsošanās jeb dzeltēšana. Pētot datus, kas mums ir pieejami kopš 50. gadiem, Latvijā vidēji fenoloģiskais rudens sākas 22. septembrī. Te gan jāpiebilst, ka ir ļoti lielas reģionālās nobīdes, jo pie mums fenoloģiskais rudens iestājas no ziemeļaustrumiem uz dienvidaustrumiem. Attiecīgi augstienē agrāk, bet piekrastes teritorijās vēlāk. Atšķirība patiesībā var būt pat par pusotru mēnesi vai mēnesi. Kad saka, ka Latvija ir maza, tā nebūt nav," ar smaidu atzīmē pētniece.
Vērot dabas parādības
Pēdējos gados arī bērzu lapu dzeltēšana notiek arvien agrāk. Dabas vērotājiem un pētniekiem tas ir liels izaicinājums, jo lapu dzeltēšana nav vis fenoloģiskā rudens iestāšanās pazīme, bet gan sausuma radītās sekas. Kopumā koku lapu krāsošanās dabā notiek arvien vēlāk, jo gaisa temperatūra rudenī vidēji ir augstāka. Dažām koku sugām, tādām kā bērzi un liepas, lapas sāk dzeltēt ātrāk sausuma radīto risku dēļ. Turpretim, piemēram, apsēm un kļavām lapas sāk dzeltēt vēlāk. Ja skatās uz gājputniem, tad tie rudenī uz siltajām zemēm migrē arvien vēlāk, nekā tas bija kādreiz. Viņiem nav nepieciešamība to darīt, jo augšanas sezona ir garāka, tāpēc barība ir pietiekamā daudzumā. "Tas atkal ir komplekss faktoru kopums, kas dabā ietekmē viens otru," secina G. Kalvāne.
Kā liecina pētījumi, rudens fāzes vairāk ir atkarīgas no lokālajiem faktoriem, un, kā atzīst zinātnieki, rudens fāžu iestāšanās mehānisms vēl nav līdz galam izpētīts, jo gan Latvijā, gan pasaulē ir pavisam maz rudens fenoloģisko datu. "Mēs zinām, kā lietas funkcionē, bet ne līdz galam. Lai reģistrētu pēc iespējas vairāk rudens fenoloģisko novērojumu, aicinu cilvēkus iesaistīties dažādos sabiedriskās zinātnes projektos. Piemēram, nosūtot bērzu un kļavu lapu fotogrāfijas uz lietotni Dabasdati.lv. Šāda veida fotogrāfijas mums patiešām palīdz zinātniskajā darbā," pētniece rosina iedzīvotājus būt aktīviem. "Mums ir vērtīgas jebkāda veida sezonālās norises, jo pētījumi pasaulē ir ļoti daudzveidīgi. Pat ja mēs Latvijā šos datus neizmantosim, būs ārvalstu kolēģi, kuriem tie būs noderīgi. Piemēram, esam no Austrālijas pētniekiem saņēmuši lūgumu aizsūtīt datus par ābeļu ziedēšanu. Tā ka zinātne mūsdienās ir starptautiska. Pirms trīs gadiem digitalizējām visus mums pieejamos datus, un tagad tie ir visiem pieejami angļu valodā. Ikviens interesents var aplūkot datus par kādu konkrētu gadu, piemēram, kāds rudens bijis Latvijā pirms 20 gadiem," atklāj bioklimatoloģe.
Ar skatu nākotnē
Ja vēlamies, lai arī mūsu mazbērni nākotnē piedzīvotu Latvijā četras sezonas, mums jau tagad ir rūpīgāk jāpiedomā par savām ikdienas izvēlēm un rīcībām, kas attiecas uz apkārtējās vides saudzēšanu.
Zinātnieku prognozes rāda: ja nekas netiks darīts, tad 2100. gadā Baltijas teritorijā vairs nepiedzīvosim ziemu ar sniegu. Turpretim vasaras pie mums kļūs vai nu ekstrēmi sausas, vai būs gaidāmi lieli nokrišņi. "Tās visas ir klimata pārmaiņu sekas, taču labā ziņa ir tā, ka varam to apturēt un klimata sistēmu saglabāt tādā veidolā, kādu to šobrīd pazīstam. Lai gan klimats pie mums vairs nekad nebūs tāds, kādu to piedzīvoja mūsu vecvecāki, varam saglabāt to vismaz tādu, kāds tas ir patlaban. Jāpatur prātā, ka klimata sistēma ir kompleksa un sarežģīta. Ja kaut kas mainās, tad tas nozīmē, ka mainīsies arī vēl kaut kas cits un ne vienmēr tas mainās uz pozitīvo pusi. Mūsu rokās ir to novērst," uzskata klimatu pētniece.
Skaistākos rudens vēstnešus meklējot
Siksalas skatu tornis
Teiču dabas rezervāta 28 metrus augstais Siksalas tornis ir iecienīts tūrisma galamērķis bagātīgās un cilvēka darbības neskartās dabas un skatu dēļ. No tā paveras plaša augstā purva ainava ar Siksalas ezeru, citām minerālzemes salām un Siksalas ciemu. Šeit purva vidū savulaik, pēc Krievijas Pareizticīgo baznīcas reformas VII gadsimta vidū un tai sekojošās plašās vecticībnieku vajāšanas, uz dzīvi apmetās vecticībnieki, izveidojot kopienu ar savām tradīcijām un dzīvesveidu. Līdz mūsdienām gan maz kas ir saglabājies.
Apmeklētājiem Teiču dabas rezervāts, tostarp arī Siksala, atvērts no 1. jūnija līdz 31. oktobrim un to atļauts apmeklēt tikai Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) darbinieka pavadībā, iepriekš piesakoties DAP Latgales reģionālajā administrācijā.
Līču–Laņģu klintis
Līču–Laņģu klintis ir aptuveni kilometru gara smilšakmens krauja Gaujas senlejas kreisajā krastā Liepas pagasta Priekuļu novadā. Līču–Laņģu klintis ir viena no populārākajām vietām Latvijā visos gadalaikos. Pēdējos gados ir ļoti sakārtota infrastruktūra un taka vairs nav pavisam mežonīga, taču tāpat maršruts iepriekš jāsaplāno, lai apskatītos visas klintis.
Arī gājiens gar Lodes karjeru būs skaists. Te jāplāno nedaudz garāka pastaiga un noteikti jāvelk apavi ar piemērotu zoli, jo mitrā laikā var būt ļoti slidens. Pa ceļam ir vērts piestāt Liepā, lai apskatītos Lielo ellīti – 23 metrus garo alu, kas jau izsenis bijusi svētvieta.
Ragakāpas dabas taka
No Jūrmalas Brīvdabas muzeja līdz pat jūras līča piekrastei ved teju 850 metrus garā Ragakāpas dabas taka, kuras galā var redzēt, kā Lielupe ietek jūrā. Taka ierīkota, lai saudzētu mežainās kāpas no erozijas un meža zemsedzi no izbradāšanas, un tā ved pa Ragakāpas kori. Ragakāpa ir viena no augstākajām Latvijā – 12 līdz 17 metrus augsta. To klāj vecs priežu mežs. Šeit sastopamas iespaidīgas, pat vairāk nekā 260 gadus vecas priedes, kuras sniedz patvērumu dažādām retām sugām. Šī ir lieliska vieta rudens baudīšanai un pastaigai Ragakāpas dabas parka teritorijā. Parks izveidots 1962. gadā, lai saglabātu ar priežu mežu apaugušās kāpas un dabas daudzveidību jūras piekrastē. Parks plešas Rīgas līča piekrastē no Bulduriem līdz Lielupes grīvai.
Lielo Kangaru purvs
Lielie Kangari ir lielākais osu valnis jeb grēda Latvijā, kā arī tāda paša nosaukuma dabas liegums. Tas atrodas Ropažu novadā un Ogres novada Suntažu pagastā 1972,4 hektāru platībā. Grēdas relatīvais augstums svārstās no 10 līdz pat 27 metriem. Dabas liegumā atrodas valsts nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis – Ķoderu pilskalns, saukts arī par Lielā vīra gultu. Liegumā ietilpst arī Lielais Kangaru purvs un Kangaru ezers. Te izveidota izzinoša pastaigu taka un skatu tornis, no kura pavērties uz lieguma plašo teritoriju.