Ozols ir Latvijas dižākais koks. Jau mūsu senči zināja, ka tā rieksti jeb ozolzīles ir ne tikai gudrības un labklājības simbols un sēkla jaunai ozolu audzei, bet arī vitamīnu avots dzīvniekiem un vērtīgs izejmateriāls gardas kafijas pagatavošanai. Šoruden ir ražens zīļu gads, tāpēc īstais brīdis doties pie dabas un lasīt ozolzīles.
Parastais ozols jeb latīniski Quercus robur ir tikai viena no aptuveni 530 ozolu sugām, kuras savvaļā izplatītas ziemeļu puslodes mērenajā un subtropu joslā. Pie mums tiek audzētas arī apmēram 20 citzemju ozolu sugas un vēl daži desmiti šķirņu.
Sējam ozolus
Ja piemājas teritorijā vieta atļauj, iesējiet ozolus! Rudens ir piemērots laiks gan zīļu lasīšanai, gan to sēšanai. Ozoliem patīk smilšaina augsne, bet ne pārāk mitra vieta, jo, ja saknes pastāvīgi atradīsies mitrumā, dēsts var sākt nīkuļot un aiziet bojā.
"Ozolzīles var izsēt arī tagad, taču, ja vēlamies to darīt pavasarī, jāparūpējas, lai tās neizkalstu un pavasarī dīgtu. Jāatceras, ka zīles ir gardums grauzējiem. Ja nevēlamies, lai tās izposta, varam iesēt sīpolpuķēm domātā podā ar mitru kūdru un ierakt zemē. Kad pavasarī zīles sadīgs, pārstādīt uzreiz pastāvīgā vietā, kur plānots ozols, jo tam ir izteikta mietsakne, vai no sākuma iesēt dārzā kādā dobē. Tādā gadījumā ik pēc diviem gadiem kociņu izrokam un nogriežam tā mietsaknei galu, lai ozolam veidotos plašāka sakņu sistēma. Protams, sargājam no zaķiem, jo arī tie ir iecienījuši jaunos kociņus," stāsta Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns.
Barojam dzīvniekus
Dzīvnieku pasaulē zīlēm ir liela vērtība, jo tās ir koncentrēts barības vielu avots, bagāts ar taukiem, olbaltumvielām un ogļhidrātiem. Ozolzīles ir bagātas arī ar tanīniem un miecvielām, kas uzlabo gremošanas trakta darbību un veicina vielmaiņu. Arī rūgtenā zīļu garša dzīvniekiem šķiet ļoti garda. "Līgatnes dabas takās par zīlēm priecājas visi briežu dzimtas dzīvnieki – stirnas, staltbrieži un aļņi, liels kārums tās ir mežacūkām, vāverēm, zaķiem un pat lāčiem. No mežacūku un briežu galda mielojas arī dažādi savvaļas putni, no kuriem košākie un labāk pamanāmie ir sīļi. Ar ozolzīlēm ir līdzīgi kā ar āboliem – ir ražas un tukšie gadi.
Šogad ir īsts zīļu gads, tādēļ apmeklētāji čakli lasa zīles, kuras paredzētas dzīvnieku vēderpriekiem," skaidro Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.
Kopš 2015. gada, kad Latvijā konstatēja Āfrikas cūku mēri, Līgatnes dabas takas neorganizē plašus zīļu lasīšanas pasākumus. Jābūt piesardzīgiem, lai dabas taku teritorijā nenonāktu ozolzīles no slimības skartajiem apgabaliem, kur, iespējams, pāri gājušas potenciāli inficētas savvaļas mežacūkas. Līgatnes dabas taku mežacūkām īpaši tiek atliktas zīles ar zināmu izcelsmi – ja zināms, ka tās lasītas pilsētas parkā, pagalmā, iežogotā teritorijā vai jebkur, kur pilnīgi droši tuvumā nav bijušas savvaļas mežacūkas. Citiem dzīvniekiem gan der ozolzīles arī no ne tik ierobežotām teritorijām.
Vislabāk dzīvnieku barošanai der ar rokām lasītas ozolzīles – tīras, bez lapu un smilšu piemaisījumiem, sausas.
Tādas zīles iespējams arī labāk uzglabāt, lai kārumi dzīvniekiem tiek ilgākam laika posmam.
"Ļoti priecājamies, ka apmeklētāji atnes kādu zīļu maisiņu vai bērnudārzi un skolas piesakās lasīt un dzīvniekiem nogādāt vērtīgos kārumus. Apmeklētājus aicinām pašiem nemēģināt pabarot dzīvniekus, kāpjot pāri aizsargbarjerām un mēģinot zīles iemest voljeros. Tas tāpēc, ka dzīvnieki ir pieraduši barību saņemt noteiktās barošanas vietās, noteiktos laikos un piemērotā daudzumā, kā arī nav vēlams dzīvniekus pakļaut ievazātu infekciju riskam. Zīles dzīvniekiem var atstāt pie Līgatnes dabas taku Informācijas centra vai iepriekš pieteikties, zvanot pa tālruni 28328800 vai 64153313," iesaka Inta Lange.
Vārām kafiju un cepam maizi
Daudziem ozolzīles asociējas ar Margaritas Stārastes grāmatu Zīļuks un zīļu cilvēciņu meistarošanu, taču no ozolzīlēm var izvārīt arī gardu kafiju. Nepieciešamas tikai no čaumalām attīrītas veselas un nebojātas zīles. Tās sagrauzdēt un pēc tam samalt. Apliet ar verdošu ūdeni un pievienot nelielu šķipsniņu sāls. Kad biezumi nostājas, pievienot kādu kafijas saldinātāju (piemēram, medu vai cukuru) un pasniegt ar pienu vai saldo krējumu.
Jau vairākus gadus Ņinas Laurenovičas vadītajā piemājas saimniecībā Laurīši Jercēnu pagastā Strenču novadā top pēc senču receptēm gatavots Dižozola zīļu dzēriens, kura sastāvā ir ozolzīles, mieži, cigoriņi un burkāni. Šī produkta nosaukums radies par godu Kaņepju dižozolam, kas atrodas netālu no Jercēnmuižas un ir otrs resnākais ozols gan Latvijā, gan Baltijā. "Dzēriena gatavošanas process ir ilgs un darbietilpīgs, taču ir tā vērts, jo veselīgs. Tas stiprina kaulus un palīdz pret kuņģa sāpēm un normalizē gremošanu. Tas nesatur kofeīnu, tāpēc to var dzert, neuztraucoties par asinsspiediena svārstībām," saka mājražotāja Ņina Laurenoviča.
Savukārt Līvānu novada Turku pagasta z/s Vidussala saimniece Kristīne Šišlova gatavo dažādus gardumus no ozolzīlēm. Viss sācies ar ozolzīļu ievārījumu, kura pamatsastāvā ir kaltētas zīles, ūdens, cukurs un citronskābe. "Cilvēkiem, kuriem ir alerģija no riekstiem, arī var ēst, jo zīlēs šo alergēnu nav. Vienīgais zīlēs ir rūgtums, ko dod tanīni, taču no tiem var atbrīvoties, divas trīs diennaktis mērcējot zīles ūdenī, kuru ik pa laikam nomaina. Ievārījums garšo gan ar saldējumu, gan žāvētu lauku speķi," teic uzņēmēja Kristīne Šišlova.
Kad pagatavoti ozolzīļu milti, fantāzijai nav bijis robežu.
Ir cepta sātīga maize un karašas, no rupja maluma miltiem, kas līdzinās miežu putraimiem, vārīta biezputra, turpretim no smalka maluma miltiem taisīti makaroni. Izmēģināta arī želeja. "Ozolzīļu miltos nav lipekļa, kā arī pašām zīlēm nav izteiktas garšas, tāpēc droši var likt klāt gan citus miltus un graudus, gan dažādas piedevas," atklāj Kristīne Šišlova. Viņas gatavotos gardumus var nobaudīt amatnieku tirdziņos.