Puzuri ir telpu rotājumi ar senu vēsturi, kurus mūsu senči izmantoja, lai izdaiļotu savu mājokli. Īpaši iecienīti tie bija ziemas saulgriežu laikā. Kaut arī puzuru izgatavošana nemaz nav sarežģīta, pēdējos gados tie nav tik populāri telpu dekori kā, piemēram, adventes vainagi, taču vērts piemirstās tautas zināšanas atkal likt lietā, ir pārliecināta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa.
Puzura nozīme un izcelsmes vēsture
Puzuris ir tradicionāls telpu rotājums, ko pamatā izgatavo no labības salmiem vai niedrēm, un šādu telpu rotāšanas veidu esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm. Cilvēki visos laikos ir vēlējušies izdaiļot savu vidi – padarīt to skaistāku. Zemnieki sētu un māju pušķoja ar viņiem pieejamiem materiāliem. Vasaras sezonā tās bija meijas un ziedi, bet ziemā kaltēti augi: niedres, salmi, vārpas, sausie ziedi, kā arī citi materiāli, piemēram, auduma gabaliņi, putnu spalvas vai olu čaumalas. Viss bija atkarīgs no tā, kas mūsu senčiem konkrētajā laikā un vietā bija pieejams. Mūsdienās mums dažādu materiālu un iespēju ir daudz vairāk.
"Diemžēl man nav veicies atrast un lasīt aprakstu, kur tradīcijas kopējs jeb teicējs stāstītu, kāpēc tiek darināti puzuri un kāda ir to nozīme. Kā jebkurš cits interesents esmu pazīstama ar tradicionālās kultūras pētnieku – Janīnas Kursītes, Valda Celma, Marģera un Māras Grīnu – sniegtajām interpretācijām, kas skaidro puzuri kā simbolisku pasaules modeli un tā vēršanu pielīdzina kosmogonijai. Tā kā ziemas saulgriežos dzimst jauns saules gaismas gads un dabā no jauna sākas gaismas pieaugums, tad jaunas pasaules radīšanas motīvi dabiski iekļaujas Ziemassvētku rituālā," skaidro puzuru darināšanas entuziaste, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa un teic, ka puzuru vēršana ir daļa dzīvesveida jau vairāk nekā 30 gadu, izzinot tradicionālo kultūru un esot folkloras kustības dalībniecei. "Svinot tradicionālos svētkus, ikreiz jārisina jautājums par svētku norises telpu. Jebkuros svētkos telpa ir nozīmīga, un tā ir mērķtiecīgi jārada. Vienalga, vai tā ir Jāņu diena, kad ceļam trejus vārtus, kuram jāņuguni, spraužam pīlādžus, vai arī Ziemassvētki, kad lielākā daļa norišu un rituālu notiek telpās, jo ārā ir auksts. Tā nu puzuri atrada mani paši. Tā kā esmu rīdziniece, tad man savlaicīgi ir jādomā un jāplāno, kur un kā es dabūšu materiālus, lai varētu izgatavot dažādus puzurus," atklāj Ieva Bērziņa. Brīvdabas muzejā, Kurzemes zemnieka sētas dzīvojamā mājā Vecķērves, kas ir atvērta arī ziemas sezonā, var aplūkot gan viņas, gan citu meistaru gatavotos puzurus.
Svarīgākas elements – pacietība
Puzuru vēršanas iesācēji var izgatavot vienkāršākos rotājumu veidus, piemēram, ļoti efektīgi izskatās, kad kartupelī sasprauž vārpas vai smilgas, – tā tapis arī Ievas Bērziņas pirmais puzuris. "Tālāk, rezultātu iedvesmota, biju gatava spert nākamos soļus un ķēros pie sarežģītākām formām. Vislabāk man patīk kristālveidīgie puzuri ar daudziem elementiem, kas kustoties veido skaistus ēnu rakstus uz istabas sienām. Vēl neīstenots sapnis ir ķista izgatavošana. Ķists ir no salmiem vīts rotājums, kura elementi izvietoti dažādos līmeņos. Tam ir vajadzīgs kvalitatīvs materiāls, un darināšanai jāatvēl laiks, kura vienmēr tik ļoti trūkst," stāsta muzejpedagoģe. Patiesībā neviens no puzuriem neesot grūti darināms un ir jebkuram cilvēkam pa spēkam. Vienkārši ir jāatrod brīvs brīdis, jāsagatavo materiāli un jāsāk meistarot!
Jāsameklē labi materiāli
Kļūdas darba procesā ir neizbēgamas. Ar tām ir jāsamierinās, taču tās visas ir ļoti vērtīgas. Puzuru meistarošanā svarīgākais ir zināt, kad augus ievākt. Ja grib izmantot vārpas, tad vislabāk tās nogriezt pirms Jāņiem, kad tās vēl nav smagas, bet jau ir izveidojusies skaista vārpu forma. Salmus nevajadzētu vākt lielu šoseju malās, jo tie ir netīri. Putekļi un gaisa piesārņojums – tas viss nosēžas uz salmiem. Salmus ieteicams vākt tādus, kas auguši sausā un saulainā vietā, jo tad tie ir izturīgi un gaiši zeltainā krāsā, no tādiem daudz vienkāršāk veidot puzuri. Salmi, kas auguši mitrās vietās, ir sīkāki, trauslāki un tumši. No tādiem darināts puzuris "nemirdz".
"Puzuru vēršanai ieteiktu ņemt dziju, jo diegs plēš salmu. Taču, lai panāktu katra puzura elementa kustīgumu, tad kopā tos sastiprinu ar šujamo vai linu diegu. Tie ir tādi mazi knifi, kas palīdz veiksmīgāk nonākt pie kārotā rezultāta, taču galvenais ir gribēšana. Ja rodas vēlme, tad izdosies sameklēt arī materiālus," pamāca I. Bērziņa. Piemēram, paņemam kartupeli vai rāceņa šķēli, un, ja pa rokai nav smilgu, tad veikalos ir nopērkami koka iesmiņi. Tos sadur kartupelī un izveido saulīti. Uz katra iesmiņa vēl uzver nelielu zelta papīrīti. Šis ir ātri un vienkārši pagatavojams puzura veids.
Karina virs galda, pēc svētkiem sadedzina
Puzurus kar tur, kur tie netraucē. Ja istabai ir trīs metru augsti griesti, tad nav nekādu raižu, kurā vietā rotājumus piekārt, bet senatnē zemnieku mājās tik augstu griestu nebija. Ņemot vērā, ka ziemā saimes istabā dzīvoja līdz pat padsmit cilvēku, puzurus parasti novietoja virs galda, kur tos vismazāk varēja traumēt. "Ja puzurus neapskādē un nesalauž, tad tos var glabāt gadu gadiem, tomēr tradīcija to neparedz. Beidzoties svētku laikam, puzuri tika sadedzināti. Ja paskatāmies pasaulē, citās garīgās praksēs, tad neesam vienīgie, kas iegulda lielu darbu, gatavojot rotājumus, kas nav paredzēti ilgstošai izmantošanai. Budistu mūki, veidojot smilšu mandalas, jau sākotnēji paredz, ka tās pastāvēs īsu brīdi. Darbība tiek veikta ar lielu rūpību, bet izveidotais rezultāts bez mazākajiem sirdēstiem pēc brīža tiek izjaukts," zina teikt puzuru meistare.
Puzuri reizē ir gan skaisti, gan trausli. Viena neuzmanīga kustība, un rotājums salūst. Varbūt puzuru vēršana māca cilvēkiem rimtumu, palīdz attīstīt pacietību, nomierina prātu un izkopj daiļuma izjūtu? Uz jautājumu, kāpēc aizvien veram puzurus, vienas atbildes nebūs. Tā katram būs jāatrod pašam, ielūkojoties sevī.