Man ir četri bērni, un labi zinu – ir daudz lielāka iespējamība, ka viņi brīvo laiku pavadīs pie elektroniskajām ierīcēm, ja visi kopā nedosimies dabā. Arī skolā nodarbības notiek telpās, tāpēc laiks, ko bērni pavada laukā, īpaši ziemas mēnešos, ir īss. Mēs vienmēr esam bijuši aktīvās atpūtas entuziasti, un jaunākie bērni tuvus un tālus pārgājienus baudījuši jau no vecuma, kad dabā devās, čučēdami mammas slingā. Pasaule ir plaša, un arī Latvijā netrūkst vietu, ko atklāt. Kaut arī, protams, galvenais ir dabas skaistums, tomēr nenoliedzami svarīga ir arī tās baudīšanas kompānija. Tāpēc nolēmu dalīties savā pieredzē un organizēt mazajiem Zemes skolu ar aktivitātēm dabā, piesaistot aktīvā tūrisma entuziastus un dabas ekspertus, lai būtu gan kustīgi, gan izzinoši.
Interesanti arī vecākiem
Zemes skolas nodarbības notiek reizi mēnesī, ģimenēm ar bērniem no piecu gadu vecuma vienu vai divas dienas pavadot ārā un mācoties par to, kas dabā novērojams, uzzinātu izdzīvošanas un rūpīgas attieksmes pret dabu prasmes, piemēram, iekurināt ugunskuru, orientēties pēc kompasa, pārvarēt šķēršļus.
Arī vecākiem tā ir laba iespēja pavadīt laiku vērtīgi kopā ar savu ģimeni un atbrīvoties no ikdienas stresa. Tiem, kam nav pieredzes, liekas neiespējami, ka piecgadīgs bērns pārgājienā var noiet 10 kilometrus. Bet, ja mēs pa ceļam iemācāmies daudz ko jaunu, piemēram, iekurināt ugunskuru, pa koku šķērsot strautiņu, atpazīt dzīvnieku pēdas, tad tas ir gan interesanti, gan noderīgi un nemaz nav tik grūti. Šādi caur pozitīvu pieredzi mācot, pakāpeniski aktīvs dzīvesveids un labi pavadīts laiks pie dabas kļūst par dzīvesveidu.
Pirmie divi Zemes skolas pasākumi notika Gaujas Nacionālajā parkā, dodoties septiņu, astoņu kilometru garos pārgājienos ar izzinošiem elementiem. Uz abām nodarbībām bija ieradušies vidēji 15 bērni ar vecākiem – no jaunākajiem vairāki piecgadnieki un tikai pa retam pusaudzim. Secinu, ka pusaudžus vecākiem pierunāt uz kopīgu došanos dabā jau ir daudz grūtāk.
Vislabāk patīk kurināt ugunskuru un pikoties
Pirmajā ekspedīcijā devāmies uz Kubeseles dabas taku, kas sākas pie Krimuldas baznīcas. Ērti, jo netālu no Krimuldas baznīcas ir pērn atjaunotais ceļinieku jeb tējas namiņš, kur pēc pārgājiena bērnus pārģērbt un visiem kopā padzert tēju.
Lai nokļūtu uz takas, automašīna jānovieto baznīcas stāvvietā un tad jādodas pāri arkveida tiltiņam. Ejot garām 1775. gadā celtajai mācītājmājai un lejā no Kubeseles pilskalna, var redzēt, kur sākas dabas taka. Tā vijas gar Runtiņupīti līdz Gaujai, pa ceļam ir novērojami smilšakmens atsegumi un alas, lielais akmens un avotakmens, no kura iztek avots. Šeit bērniem nevar nepieminēt arī par virsaiti Kaupo, uz kura kapavietas uzstādīta piemiņas zīme, vai vismaz tiek uzskatīts, ka viņš atdusas šeit.
Lai saprastu, kāpēc strauti un avoti neaizsalst, mērījām tur tekošā ūdens temperatūru. Vissiltākais ūdens bija avotā, kas iztek no zemes dzīlēm starp smilšakmens sienām. Šeit ūdens bija +6 grādus silts, lai arī gaisa temperatūra jau labu laika bija turējusies zem nulles.
Iziet pārgājienā tikai pa Kubeseles dabas takas maršrutu nebūtu interesanti, tāpēc izvēlējāmies vietu, kur bērniem iedevām kompasu, izstāstījām, kas ir azimuts, un likām kopā ar vecākiem pa bezceļiem, brienot pa sniegu, nokļūt līdz Gaujai. Noejot no takas, ģimenei pašai jādomā, kā noorientēties, lai noturētu vienu virzienu. Mācījāmies arī šķērsot upīti pa baļķi un izmantot virvi kā margu, kas palīdz drošāk pārvarēt šādus šķēršļus. Bērniem vislabāk patika pikošanās un mācīšanās kurināt ugunskuru. Katra ģimene mācījās iekurināt savu ugunskuru. Iekurināt uguni piesnigušā mežā nemaz nav sarežģīti, tikai vajag zināt dažus trikus. Ēdām uz ugunskura gatavotu meža zupu.
Pa nogāzēm līdz leduskritumiem
Ja liekas, ka Latvijā nav izteikta reljefa, tad vajag pamēģināt pastaigāt gar Braslu. Izvēlējāmies maršrutu no Braslas zivjaudzētavas. Mašīnu var atstāt vai nu Rīgas–Valmieras ceļa malā, 65 kilometrus no Rīgas, kur ceļš pagriežas uz Līgatnes pusi, vai var nogriezties no šosejas un doties pa ceļu, kas ved uz Braslas zivjaudzētavu. Tur mašīnu var atstāt ceļa malā pie zīmes «iebraukt aizliegts», un tad jau esi gandrīz pie pašas upes. Šķērso Braslu pa upes HES dambi, un piedzīvojums var sākties!
Izvēlējāmies šo maršrutu, jo Braslas upe ir viena no skaistākajām mazajām upēm Latvijā ar savu neskarto dabu, zināmā mērā nepieejamību tūristiem un daudziem krāšņiem klints atsegumiem. Pārgājiena maršruts dabā nav marķēts, un šeit var baudīt skaistus skatus un nepārtrauktus kāpienus lejā un augšā ar dabiskiem šķēršļiem – kraujām un kritušiem kokiem. Upi ir iecienījuši laivotāji, tāpēc pie iežiem ir izvietotas zīmes ar iežu nosaukumiem, lai tos ērti varētu redzēt ūdenstūristi.
Mūsu mērķis bija apskatīt leduskritumus, kas šeit veidojas iespaidīgi vietās, kur no klints augšas tek ūdens. Dienā, kad devāmies pārgājienā, gaisa temperatūra bija plusos, tāpēc takas bija klātas ar slapju sniegu. Nokļūšanai pie leduskrituma mācījāmies izmantot virvi, lai pārvietotos pa ļoti stāvu nogāzi. Mūsu laikapstākļu gadījumā tas bija vēl sarežģītāk, jo zeme kļuva slidena jau pēc dažiem gājējiem. Leduskritumi šogad gan nav tie izteiktākie, bet mēs vēl paspējām apskatīt ledus sienu, kas pie Kraukļukalna ieža ilgstošāka sala perioda gadījumā veido pat tādu kā ledus alu.
Pēc tam apstājāmies pie Jāņavārtiem, kur iezī atrodas trīs ieža alas, kas tiek dēvētas par māsām un ir sikspārņu ziemošanas vietas. Garākā ala ir 12 metru dziļa, bet iekšā nelīdām, lai neaizbaidītu sikspārņus, jo, ziemā izlidojot, tiem ir mazas iespējas izdzīvot. Visas alas ir daļēji pieplūdušas ar ūdeni. Jāņavārtu iezis arī ziemā veido skaistu ainavisku leduskritumu, kas mēdz sasniegt pat septiņu metru augstumu. Tā kā iezis ir sarkanā krāsā, tad interesanti, ka arī leduskritums veidojas sarkanīgos toņos.
Tālāk, ejot uz priekšu gar upi, nonākam vietā, kur upi šķērso elektrolīnija. Šeit esam virs Sūnu ieža, tas tiek dēvēts par visiespaidīgāko krauju Braslas senlejā, kā arī, iespējams, vienu no augstākajām vertikālajām Latvijas klintīm, un skats ir iespaidīgs. Sūnu iezis ir izteiksmīgs ar sarkano krāsu, formu un†stāvo sienu, kas ir gandrīz 30 metru augsta. Nākamā pietura pie upes ir Melnais iezis, pie kura mēs pusdienojām, jo šeit iekārtota ugunskura vieta. Šis iezis ir visgleznainākais Braslas labā krasta smilšakmens atsegums. Ieža nosaukums ir piešķirts melno ķērpju dēļ, bet ieža vidusdaļā pēc nobrukumiem vairs nav redzams melnais apaugums. Virs Melnā ieža atrodas Melnā ieža pilskalns, kas ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Mūsu pārgājiena tālākais punkts ir Buļu iezis, kur kraujā ir vairākas alas. Lielākā no tām ir aizbrukusi, bet to sauca par Adamaišu (Adamaitu) alu. Nostāsti vēsta, ka ala savu nosaukumu ieguvusi no laupītāju bandas vadoņa vārda, kas XX gs. sākumā slēpies šajā alā. Buļu ieža lejas galā ir Rītupītes ūdenskritums, kas bargā ziemā veido skaistu divpakāpju leduskritumu. Vēl vienu kāpienu augšā, lejā mēs izlaižam, un šī leduskrituma novērojums mums izpaliek.
Šajā nogāžu pārgājienā mazās kājas gan ir nogurušas, toties ir bijis interesanti, jo esam mācījušies lietot virvi – pieturēties, atbalstīties – un guvuši ticību saviem spēkiem, jo gājuši esam visu dienu un līdz ar tumsu tikuši atpakaļ pie mašīnām.
Pie ugunskura pusdienas mums gatavoja Renārs Purmalis no Gatavosim dabā, ugunskura katlā sviestiņā apcepot dārzeņus. Paši uz iesmiem likām gaļu un apcepām, pēc tam to iemaisot dārzeņu sautējumā. Renārs bija arī pagatavojis maizītes mīklu, ko mēs sataisījām plāceņos, cepām ugunskura katliņā un ēdām siltu. Arī gatavošana dabā var būt kaut kas vairāk par makaroniem ar konserviem, par to esam pārliecinājušies!
Pirms doties dabā ar bērniem
- Latvijā ļoti sarežģītu pārgājienu maršrutu ir maz – mums tikpat kā nav neizbrienamu brikšņu, arī augstu klinšu. Taču, plānojot pārgājiena maršrutu, jāņem vērā, ka mazie dabas pētnieki nogurst ātrāk, it sevišķi, ja vide ir vienmuļa (pieaugušais varbūt spēj baudīt ainavu, bet bērnam apnīk ātrāk), tādēļ ieteicams izvēlēties tādas vietas, kur jāsastopas ar daudzveidīgiem dabas objektiem.
- Jārēķinās ar bērnu vecuma specifiku – pirmsskolas un sākumskolas bērns gribēs izpētīt interesantus kokus, ieskatīties alā, pacīnīties ar iedomātu pretinieku, uzlasīt neparastus akmentiņus, čiekurus, pamieloties ar atrastajām dabas veltēm, un šīs darbības palēninās pārgājiena laiku. Plānojiet finiša laiku elastīgi!
- Jāizvērtē, cik lielus attālumus bērns ir spējīgs mērot un ko darīsiet, ja viņš nogurs un nespēs vai atteiksies ceļu turpināt.
- Lai bērnus nepārņemtu garlaicība un nogurums, jāieplāno aktivitāšu un atpūtas pauzes, kurās var kaut ko paveikt, izpētīt vai panašķēties ar līdzi paņemtajām uzkodām.
- Paņemiet līdzi gana daudz tīra dzeramā ūdens un veselīgas uzkodas. Pārāk saldi un pārāk sāļi našķi izraisīs slāpes, bet enerģiju nedos.
- Izstāstiet bērnam, kur dosieties un ko darīsiet, lai mazais jau domās var sagatavoties piedzīvojumam!