Traucēti dabiskie procesi
Latvijā plūst aptuveni 12 400 upju, kuru kopgarums mērāms gandrīz 38 000 kilometru, un aptuveni 52% no visas kopējās upju platības atbilst šai dzīvotnei, kurā ietilpst upju straujteces – upes un upju posmi ar akmeņainu vai oļainu gultni un strauju ūdens tecējumu –, kā arī visi citi dabiskie, nepārveidotie upju posmi neatkarīgi no straumes ātruma.
Upju straujteces un dabiskie upju posmi ir Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājams biotops.
Tiesa, dabisko saldūdeņu biotopu stāvoklis atšķiras gan plašākā mērogā Latvijas reģionos, gan pietuvinājumā arī upju baseinu noteiktos apgabalos. Lūkoties skaistas, dabiskas upes var doties uz Vidzemi, jo vislabākajā situācijā Latvijā pašreiz ir Gauja un tās baseins, turpretī visskumjākā situācija ir Zemgalē – Lielupē un tās baseinā, no kura 68% neatbilst Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamam biotopam pārveidošanas, iztaisnošanas vai padziļināšanas jeb bagarēšanas dēļ noteiktos upes posmos. Daļā upju posmu biotopi ir zemākas kvalitātes aramzemes un meliorētās zemes platību skaita dēļ. Pārveidojot upes, mainās ūdens režīms. Līdz ar to daudzviet izzūd palienes, samazinās gan upju, gan krastā esošo no paliem atkarīgo dzīvotņu un sugu daudzveidība, kā arī mazinās ūdens pašattīrīšanās spēja.
''Patlaban liela daļa Latvijas upju ir cilvēku ietekmētas un pārveidotas, taču tieši straujteces un dabiskie upju posmi ir tie, kuros ir vislielākā dabas daudzveidība, tāpēc šī jutīgā un skaistā dzīvotne ir īpaša un pret to jāizturas ar izpratni,'' norāda LDF padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova, uzsverot, ka līdz ar upju pārveidošanu daudzi upju dabiskie procesi ir traucēti un mainīti, tādējādi izzūd arī dabas vērtības, kas saistītas ar dabiskajām upēm. Piemēram, straujteces ar akmeņainu vai oļainu grunti ir vienīgā dzīvotne tām sugām, kuras ir pielāgojušās dzīvei strauji tekošos, ar skābekli bagātos ūdeņos, tostarp ziemeļu upespērlenei, upes raibgliemezim, biezajai perlamutrenei, sārtaļģes batrahospermai un hildenbrandijai, strauta nēģim, strauta forelei, alatai.
Dzīvotne svarīga arī retāk sastopamu putnu sugām, piemēram, zivju dzenīša, ūdensstrazda, pelēkās cielavas populācijai.
Lai upe elpo
Liekās barības vielas, kuras upē nonāk cilvēka radītā piesārņojuma dēļ, piemēram, no sadzīves atkritumiem vai lauksaimniecības teritorijām, veicina upju aizaugšanu, kas netīk ne tikai upes iemītniekiem, piemēram, zivis aizaugušos ūdeņos slāpst, bet arī pašiem cilvēkiem –peldētājiem, laivotājiem, makšķerniekiem.
Par svarīgu upju funkciju uzskatāma ūdens dabiskā pašattīrīšanās. Piemēram, straujtecēs straumes ātruma dēļ tas notiek īpaši aktīvi, jo tur veidojas ar skābekli bagāts ūdens, kurš līdz ar dzīvajiem organismiem, kas veido apaugumu uz akmeņiem, ievērojami veicina organisko vielu sadalīšanos – arī to vielu, kas kādu apstākļu dēļ upē nonāk no lauksaimniecības zemēm vai ar sadzīves notekūdeņiem.
''Saldūdens ekosistēmas veido mazāk nekā 0,01% no planētas kopējās platības, taču tās nodrošina vairāk nekā 100 000 sugu eksistenci kādā no to attīstības stadijām. Šobrīd straujtecēm kā ūdensteces aeratoram un metabolisma aktivitāšu uzturētājam ūdens organismos ir vēl līdz galam nenovērtēta loma arī klimata pārmaiņu piemērošanās jomā, ko skaudri var salīdzināt ar Covid-19 situāciju un mākslīgo elpināšanu kā galējo risinājumu,'' norāda Dabas aizsardzības pārvaldes saldūdeņu eksperts Andris Urtāns.
Ceļš migrācijai
Dabiskās upes ir vienīgās nārsta vietas lašiem, taimiņiem, upes nēģiem. Latvijā ir sastopami divi straujteču veidi, kas atšķiras ar straumes ātrumu. Straujāk tekošās ir lašu, taimiņu un foreļu upes, lēnāk tekošās vairāk piemērotas karpveidīgajām saldūdens zivīm. Piesārņojuma ietekmē, upēm aizaugot, izzūd foreļupes, bet lēni tekošajās upēs samazinās zivju apmēri. Zivju migrācijas ceļus ir pārtraukuši daudzviet uz upēm uzbūvētie dambji.
Latvijā ir zināmi ap 700 ūdensdzirnavu vēsturiski veidotu aizsprostu un 149 mazās hidroelektrostacijas, kas nereti ir nepārvarams šķērslis zivju nārsta migrācijā.
Pētot kaimiņvalstu pieredzi, Andris Urtāns stāsta, ka Igaunijā Pērnavas upe ir lielākā vēsturiskā lašu upe, kuras potenciāls lašu populācijas uzlabošanā novērtēts divreiz lielāks nekā pārējām Igaunijas upēm. 2018. gada rudenī tika nojaukts 151 metru platais un 4,5 metrus augstais Sindi aizsprosts uz Pērnavas upes, kurš bijis pirmais lašveidīgo zivju migrācijas šķērslis upes iekšienē 14 kilometru attālumā no jūras. Lūkojoties uz tuvējo kaimiņvalstu situāciju, par ūdensteču stāvokļa uzlabošanas čempioni Eiropas mērogā pamatoti uzskatāma Igaunija. Igaunijā laika posmā no 2010. līdz 2016. gadam vien īstenoti 77 projekti zivju migrācijas ceļu uzlabošanā, savukārt Latvijā atjaunoti tikai divi zivju ceļi, pēdējais no tiem pērn Rīvas upē Jūrkalnes apkaimē, palīdzot taimiņu nārstam šai upē.
Bebru (ne)darbi
Bebri apdzīvo visu veidu saldūdens tilpes un ūdensteces – gan dabiskas, gan pārveidotas upes, grāvjus, kanālus, kā arī ezerus un dīķus. Kā stāsta saldūdeņu eksperts Urtāns, Igaunijā ir kartētas bebru apmetnes un novērtēts bebru skaits – 18 000 īpatņu, savukārt Latvijā, pieticīgi skaitot un uz leju noapaļojot, ir ap 100 000 bebru. Tas nozīmē, ka arī bebru aizsprostu skaits ir vismaz divas trīs reizes lielāks, t. i., ap 10 000. Tādu tendenci uzrāda arī dabas skaitīšanas dati.
Saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes apkopoto informāciju no Eiropas Savienības nozīmes biotopam atbilstošiem 976 upju posmiem 472 upju posmos jeb 48% ir atzīmēta bebru darbība, savukārt no 1001 upju posma 449 upju posmos jeb 45% ir atzīmēta koku sagāzumu problēma.
Kā skaidro Rūta Sniedze-Kretalova, pēc Latvijā plaši veiktās meliorācijas, kad liela daļa dabisko upju tika iztaisnotas un mitrzemēs ierīkoti grāvju tīkli, palielinājās arī bebriem piemērotā platība un tie iekārtojās arī dabiskajās, nepārveidotajās upēs. Taču bebri arī dod savu labumu – dažādo vidi, nokaltušie koki der dzeņiem –, tāpēc tos nevar vērtēt tikai kā negatīvu ietekmi. Eksperte piebilst, ka, no ekoloģijas viedokļa raugoties, kad populācija kļūst ļoti liela, parasti iestājas dabiskā regulācija, kas to samazina.