Ar ko nodarbojas Latvijas Dabas fonds? Ar ko atšķiraties no citām dabas aizsardzības organizācijām Latvijā?
Sākotnēji Latvijas Dabas fonds (LDF) veidojās kā entuziastiska dabas aizsardzības profesionāļu grupa, kas vēlējās veicināt dabas aizsardzību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu Latvijā. Tas bija pirms 28 gadiem. Ar laiku tika definēti pieci galvenie darbības virzieni, kas aptver interešu aizstāvību, vides izglītību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu dažādās ekosistēmās, sugu un dzīvotņu aizsardzību un īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Svarīga joma ir sekošana līdzi politiskiem lēmumiem, kas saistīti ar dabas aizsardzību. Aktīvi piedalāmies Vides konsultatīvajā padomē, rakstām atzinumus par jaunām likumdošanas iniciatīvām. Viens piemērs – pagājušajā gadā skaļi izskanēja Zemkopības ministrijas iniciatīva grozīt Ministru kabineta noteikumus par koku ciršanu mežā, kur viens no ierosinājumiem bija samazināt cērtamo koku caurmēru – ļaut cirst tievākus un līdz ar to jaunākus kokus. Otrs ierosinājums bija atļaut kailcirtes priežu audzēs piejūras teritorijā. Sadarbībā ar vairākām organizācijām izveidojām iniciatīvu 100 kailcirtes Latvijas simtgadei, vēršot sabiedrības uzmanību uz šiem grozījumiem. Cenšamies arī izglītot un iesaistīt sabiedrību, veicinot izpratni par dabu. Jau desmit gadu darbojas dabas novērojumu portāls Dabasdati.lv. Aicinām novērojumus dabā piefiksēt, nofotografēt un ziņot portālā. Vairākus gadus nodrošinām tiešraides no aizsargājamu putnu ligzdām. Pagājušajā gadā bija rekordliels skatījumu skaits – 8,5 miljoni.
Pagājušajā gadā īstenojāt projektu Ainavas runā. Šajā projektā veiktais pētījums parādīja, ka par ainaviskāko vietu Latvijā atzīta Gaujas ieleja. Kā jums radās ideja par šī projekta izveidi?
Mēģinot cilvēkiem vienkārši un saprotami parādīt sakarības, kā saimnieciskā darbība ietekmē dabas daudzveidību, nonācām pie atslēgas vārda – ainava. Mūsdienu intensīvā saimniecība bieži vien ir taisnu līniju saimniekošana. Nav vairs līkumoto mežmalu un ceļmalu, gar upju un grāvju malām nav pietiekamu aizsargjoslu. Trūkst mozaīkveida struktūras ainavā. Kādreiz sienu krāva zārdos, viss notika mazākā mērogā, bet skaistāk un daudzveidīgāk. Tas bija mazāk efektīvi, un konkurence prasa savas nodevas, bet, arī saimniekojot ar mūsdienu metodēm, ir iespējams respektēt dabas daudzveidību. Bieži pilsētnieki pārceļas uz laukiem, iegādājas vecu lauku māju un atjauno to. Tāpēc šī projekta ietvaros aicinājām pievērst uzmanību vērtīgajiem ainavas elementiem – kokam, pļavai, līkumam –, lai tos koptu un saglabātu, stāstījām par to nozīmi dabas daudzveidībā, kā arī izstrādājām vadlīnijas, kā pareizi saimniekot lauku mājās, lai rūpētos par dabas daudzveidību un ainavu.
Vai Latvija ir zaļa valsts salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, vai tas tomēr ir mīts?
Tas, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm, ir sabiedrībā labi nostiprinājies mīts. No vienas puses, ja papētām aptaujas, redzam, ka sabiedrībā ir liela empātija pret dabas aizsardzību. Ap 80% aptaujāto piekrīt, ka daba būtu vairāk jāsaudzē. No otras puses, uz jautājumiem, kas saistās ar konkrētu rīcību, ko paši esam gatavi darīt vides aizsardzībā, atbildes ir mazāk iepriecinošas. Tikai 5–20% ir gatavi aktīvi kaut ko darīt, kaut vai parakstīt kādu petīciju. Skandināvijas valstīs, Nīderlandē cilvēki kļūst par biedriem daudzās dabas aizsardzības organizācijās, vairāk pauž aktīvu pilsonisko nostāju. Ja skatāmies uz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju īpatsvaru, redzam, ka ES kontekstā Latvija ir trešā valsts no beigām. Mums ir ievērojami mazāk aizsargājamo teritoriju, salīdzinot ar citām valstīm. Pie mums publiskajā telpā nereti izskan viedoklis, ka visa Latvija ir rezervāts, viss ir aizsargāts. Jā, Latvijā meža īpatsvars ir lielāks nekā citās valstīs, bet pamatjautājums būtu, nevis cik lielu platību aizņem meži, bet kāda ir to bioloģiskā daudzveidība. Esam iesaistīti projektā Dabas skaitīšana. Jau tagad ir atklājies, ka zālāju kvalitāte ir sliktāka, nekā eksperti bija domājuši. Dabiskie zālāji Latvijā ir ļoti samazinājušies. Pirms 100 gadiem tie aizņēma 30% valsts teritorijas, bet tagad vairs tikai 0,7%. Tā ir milzīga dabas daudzveidība, kura izzūd.
Kā vērtējat, vai cilvēki Latvijā ir pietiekami izglītoti par to, kā var palīdzēt dabai?
Zināšanas ir nepietiekamas, īpaši, kas saistās ar dabai draudzīgu saimniekošanu. Vide nosaka savas vajadzības un prasības, bet jebkurā saimniekošanas veidā ir iespēja vairāk rūpēties par dabu. Kaut vai par to, kā samazināt barības vielu noplūdi vietējā grāvī, izveidojot lielāku aizsargjoslu, ierīkojot stādījumus starp laukiem. Atstājot nenopļautus atsevišķus laukumus, kur putniem nosēsties un baroties. Tās ir lietas, par kurām daudzi dzirdējuši, bet nav sākuši ieviest. Latvijas simtgade ir labs brīdis, lai apdomātu, kā saimniekot nākotnē. Galvenais tomēr ir vēlēšanās saudzīgi izturēties pret dabu, jo informāciju, kā to pareizi darīt, mūsdienās var viegli atrast. Jāņem arī vērā, ka dabas daudzveidība Latvijā ir veidojusies ciešā saiknē ar cilvēku tradicionālo saimniekošanu. Tāpēc būtiski ir turpināt saimniekot, bet, mainoties saimniekošanas veidam, ievērot pēc iespējas lielāku piesardzību, lai neiznīcinātu dabas daudzveidību.