Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Trešdiena, 24. aprīlis
Nameda, Visvaldis, Ritvaldis

Mikroplastmasai pa pēdām

Pētīs un izzinās, kāds ir piesārņojums un kā no tā atbrīvoties.

Salīdzinoši nesen, tikai pirms dažām desmitgadēm, cilvēki sāka ražot un izmantot mums tik ierasto plastmasu rūpnieciskos apmēros. Šobrīd par plastmasu un jo īpaši par mikroplastmasas piesārņojumu nākas dzirdēt arvien biežāk. Lai saprastu, kādu postu mūsu upēm nodara mikroplastmasa, šoruden uzsākta Eiropas amatierzinātnes kampaņa Plastmasas pirāti – uz priekšu, Eiropa!

Iespējams, pavisam nesadalās nekad

"Mikroplastmasa ir mazas plastmasas daļiņas, kuru izmērs ir aptuveni puscentimetrs, taču tās var būt arī tik maziņas, ka mēs tās nevaram pat ar aci saredzēt. Mikroplastmasa var veidoties divos dažādos veidos. Pirmkārt, to jau sākotnēji ražo mazos gabaliņos, piemēram, dažādas granulas un izejmateriālus, kas domāti rūpnieciski citu priekšmetu izgatavošanai. Otrkārt, mikroplastmasa rodas lielākiem plastmasas priekšmetiem sadaloties mazākos gabaliņos. Vides apstākļu ietekmē jebkurš plastmasas materiāls ar laiku kļūst trauslāks un sāk sadalīties. Mikroplastmasa var arī veidoties, mazgājot sintētisku apģērbu. Mazgāšanas procesa rezultātā atdalās mazas daļiņas šķiedru veidā, kuras pēcāk nonāk ūdens attīrīšanas sistēmās, taču ne visu mikroplastmasu šīm attīrīšanas sistēmām izdodas aizturēt. Mikroplastmasu rada arī riepu un ceļa marķējumu nodilums, jo šie materiāli ir dažāda veida polimēri, kas, nonākot vidē, arī tiek klasificēti kā mikroplastmasa," stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece un mikroplastmasas laboratorijas vadītāja, Dr. biol. Inta Dimante-Deimantoviča.

Līdz šim valdošajam pieņēmumam, ka dabā nonākusī plastmasa sadalās 400–500 gadu laikā, nav faktos balstīta pierādījuma. Jaunākie pētījumi norāda, ka atkarībā no polimēra veida plastmasa līdz galam nesadalās. Ja mikroplastmasa pēc izcelsmes ir sintētiska, tā turpinās fragmentēties arvien sīkākos gabaliņos. "Ir plastmasas materiāli, piemēram, bioplastmasa, kuras sadalīšanos veicina dažādas baktērijas, bet tas vienalga ir lēns process. Turpretim sintētiskā plastmasa turpina fragmentēties gadu simtiem. Teikt, ka tā sadalās ātrāk, nekā mēs to saražojam, tā nav," teic Inta Dimante-Deimantoviča.

Plastmasa var būt kancerogēna

Plastmasas kaitīgo ietekmi uz vidi un visu dzīvo radību varam aplūkot no vairākiem aspektiem. "Pirmkārt, estētiskais aspekts. Latvijā pludmales ir diezgan tīras, ja salīdzinām ar to, ko varam novērot Āzijas valstīs. Pie mums ir bijuši gadījumi, kad jūras krastā uz katra soļa redzami mikroplastmasas gabaliņi, taču tas notiek reti. Šis piesārņojums ar jūras ūdeni ir atnests no citurienes, tā izcelsme ļoti iespējams nav Latvija. Otrkārt, mehāniskais aspekts. Ar to domāju visus lielos plastmasas gabalus, piemēram, tīklus un cita veida plastmasas atkritumus, kuros sapinas dzīvnieki un putni. Tas attiecas ne tikai uz plastmasu, bet arī mikroplastmasu. Piemēram, mikroskopiskie vēžveidīgie, zooplanktona dzīvnieki barojas filtrējot un nespēj nodalīt, kuras daļiņas ir ēdamas un kuras neēdamas. Viņi izvēlas savai barībai objektus, kas ir gana mazi, lai tos varētu norīt. Ja vēl šie gabaliņi apauguši ar aļģēm, tos uzreiz klasificē kā gardu kumosu. Problēma tajā, ka dzīvnieciņš apēd šo mikroplastmasu, vēders pilns un receptori signalizē, ka viņš ir paēdis, bet patiesībā organismam nekādas barības vielas netiek uzņemtas. Dzīvnieka organisms novājinās, tiek ietekmēta tā vairošanās. Vēl ir ķīmiskais jeb toksiskais aspekts. Ražojot plastmasu, tiek pievienoti daudzi un dažādi piemaisījumi, kas tai piešķir, piemēram, krāsu un nodrošina tās noturību, taču šīs vielas var būt toksiskas un kancerogēnas. To rāda arī pētījumi. Mums ir bijis pētījums par bezmugurkaulnieku, vēžveidīgo embrijiem un olām, kas parādīja, ka šādu savienojumu ietekmē veidojas deformācijas. Tāpat ir pētījumi citviet pasaulē, kas pierāda, ka mikroplastmasa un nanoplastmasa spēj šķērsot šūnu membrānu un izraisa dažādu organisma sistēmu negatīvu atbildes reakciju," skaidro Inta Dimante-Deimantoviča.

Kad sākotnēji plastmasa parādījās tirgū, tas bija lielisks materiāls, ko visi uztvēra ar sajūsmu. Tobrīd neviens nepadomāja, kur tas viss paliks kā atkritums. "Plastmasa ir unikāls materiāls, kas cilvēcei ir atnesis daudz laba. Piemēram, medicīna nav iedomājama bez plastmasas izmantošanas. Taču mūsdienās ir svarīga vides apziņa, jo ikvienam ir jāizvērtē, cik daudz viņš ikdienā izmanto plastmasas izstrādājumus un vai tomēr bez tiem varam iztikt. Saudzīga resursu izmantošana, rūpējoties par vidi – šādai attieksmei ir jānāk jau no agras bērnības. Protams, pastāv ES saistītie noteikumi, kas ierobežo dažādu vienreizlietojamo priekšmetu izmantošanu, taču cilvēkiem ir jāgrib mainīties pašiem, lai tiešām ilgtermiņā mēs redzētu pozitīvas sekas. Ja cilvēki nevēlēsies, tad var atrast dažādus veidus, kā šos noteikumus apiet. Mūsdienās dominē patērētāju kultūra. Lietas varam saražot salīdzinoši lēti un ātri, taču mums vairāk būtu jāpiekopj un jāatbalsta zero waste kustība, lietotu preču iegādāšanās, kaut kā veca salabošanu ar mērķi turpināt izmantot. Tikai tā varam nākotnē kaut ko uzlabot vides jomā," uzskata Inta Dimante-Deimantoviča.

Plastmasas pirāti

Liels daudzums plastmasas atkritumu pa upēm nonāk jūrās un okeānos, kas apdraud to iemītniekus un visu ekosistēmu. Šogad LHEI ir viens no partneriem Eiropas amatierzinātnes kampaņā Plastic Pirates – Go Europe (Plastmasas pirāti – uz priekšu, Eiropa!), kuras mērķis ir īstenot plastmasas atkritumu monitoringu upju krastos un mikroplastmasas paraugu ievākšanu. Tajā piedalās 8.–12. klašu skolēni, pētot vietējās ūdensteces.

"Šī kampaņa ietver apjomīgu mācību materiālu. Tā nav tikai par mikroplastmasas monitorēšanu upēs, bet arī par to, kāds vispār ir piesārņojums upju krastos. Skolēni mācās, kā to klasificēt, sadalīt, kā arī mēģina saprast, kāds varētu būt šo atkritumu izcelsmes avots. Tā ir tā saucamā amatierzinātne, kas dod iespēju jauniešiem «iekāpt» pētnieka kurpēs un apgūt to, kā sistematizēt un apkopot datus un izdarīt secinājumus. Skolēniem ir iespēja izmantot īstu, profesionālu mikroplastmasas tīklu, kuru viņi ievieto upē uz noteiktu laiku un skatās, kāds ir mikroplastmasas piesārņojums. Iegūtais materiāls pēc tam tiek sūtīts mums, ko mēs tālāk analizēsim ar spektroskopijas metodēm, nosakot, kāda veida plastmasa tā ir. Šis projekts ir unikāls un vērtīgs ar to, ka tas notiek jau 13 valstīs, kas ļaus iegūt plašus datus par upju pienesumu attiecībā uz plastmasas piesārņojumu, jo plastmasas izcelsme ir sauszeme, taču pārvietošanās ceļi ir upes un gala punkts ir jūras un okeāni. Mēs gribam zināt un saprast, cik daudz un kurās valstīs vairāk vai mazāk plastmasa pa upēm pārvietojas. No Latvijas ir pieteikušās 30 skolas. Šis pirmais projekta etaps ir kā sākums šai kampaņai Latvijā, lai dotu tādu kā atspēriena soli, lai mēs pēc tam to turpinātu paši. Pirmā pieteikšanās uz tīkliem ir noslēgusies, bet cerams, ka nākamgad turpināsim iesākto," stāsta Inta Dimante-Deimantoviča.

Mikroplastmasa ir teju visur

LHEI sadarbībā ar dažādām institūcijām un organizācijām ir veikuši mikroplastmasas piesārņojuma pētījumus jau kopš 2018. gada gan mūsu valsts lielākajos ezeros un upēs, gan arī piekrastē. "Mums nav neviena parauga bez mikroplastmasas. Mikroplastmasa ir kļuvusi par regulāri sastopamu elementu vidē. Mēs vairs neceram, ka varēsim iztīrīt vai izvākt mikroplastmasu pilnībā. Pagaidām Latvijai plastmasas piesārņojuma ziņā ir vidēji rādītāji. To rāda arī pētījums par tūrisma ietekmi uz ezeriem un to piesārņojumu ar mikroplastmasu Baltijas jūras reģionā. To veicām kopā ar Polijas un Lietuvas pētniekiem Interreg projekta Lakes Connect ietvaros. Secinājām, ka pie mums ir mazāk mikroplastmasas daļiņu nekā Polijā, bet to ir nedaudz vairāk nekā Lietuvā. To ietekmē tas, kas ezeros tiek darīts. Šajā gadījumā Polijā situācija parādīja, ka liela jahtu, dažādu sporta burulaivu slodze izraisa tādas sekas, ka krāsojuma daļiņas, kas arī ir mikroplastmasa, nonāk ezeros. Latvijā, piemēram, Lielupē, ir salīdzinoši maz mikroplastmasas (vidēji 1,7 daļiņas vienā kubikmetrā ūdens), bet Salacā atsevišķos mēnešos ir bijis vairāk nekā 400 daļiņu kubikmetrā, kas ir patiešām liels skaitlis.

Dati par ezeriem arī norāda, ka tajos nonāk notekūdeņi, jo sastopams daudz šķiedru, kas visdrīzāk rodas apģērba mazgāšanas rezultātā. Savukārt notekūdeņu analīzes parāda, ka cilvēki kanalizācijas sistēmā met visu, kas viņiem ienāk prātā, taču tualetes pods nav atkritumu urna. Jāatceras, ka mūsu notekūdeņi kaut kur paliek, tie neaiziet nebūtībā un tos nemaz nav tik viegli attīrīt. Ne visa mikroplastmasa var tikt attīrīta no notekūdeņiem, daļa nonāk jūrā, izvadot attīrītos notekūdeņus. Var rasties sajūta, ka tas, kas ir zem ūdens un nav acīm redzams, uz mums vairs neattiecas, bet tas tā īsti nav. Mēs katru dienu apēdam, ieelpojam vai kā citādi uzņemam mikroplastmasu. Kādas tam visam būs ilgtermiņa sekas, grūti pateikt, bet katrā ziņā šiem savienojumiem, kas ietver dažādu vielu buķeti, nevajadzētu nonākt mūsu organismā," uzsver Inta Dimante-Deimantoviča. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ko atvest ciemakukulī no Albānijas

Iepriekšējā reizē stāstīju, ko nogaršot uz vietas, esot Albānijā. Šoreiz par to, ko atvest ciemakukulī mājiniekiem.

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena