Alnis ir otrs lielākais zīdītājs Eiropā, piekāpjoties sumbram, taču lielākais Latvijas savvaļā sastopamais dzīvnieks. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijas Dabas muzeja speciālisti šogad alnim piešķīruši Gada dzīvnieka titulu.
Alnis ir pārnadzis un pieder briežu dzimtai. Latvijā ir aptuveni 23 000 šīs sugas pārstāvju. Aļņi ir meža iemītnieki, bet mēdz uzturēties arī purvu malās, izcirtumos un kultūrainavā. Dzīvnieks ar labu dzirdi un ožu. Cilvēku spēj sajust pat 500 metru attālumā. Alnim raksturīgas garas kājas, strups ķermenis, gara, liela galva un plats, kuprains purns ar spēcīgu, muskuļotu augšlūpu, kas tālu pārkārusies pār apakšlūpu. Pateicoties garajām kājām, alnis īsu distanci var noskriet pat ar ātrumu 55 kilometri stundā. Pieaugušajiem aļņiem abiem dzimumiem pakaklē ir ādas kroka ar pagarinātu matu pušķiem jeb tā sauktā bārda, kas buļļiem attīstīta spēcīgāk un var sasniegt 25–40 centimetru garumu.
Veiklais karatists
Apmatojums alnim ir biezs un rupjš, ziemā attīstās bieza, īsa pavilna. Krāsa alnim ir tumši melnbrūna, vēders un kājas gaišas. Teļi līdz ziemas sākumam parasti ir vienkrāsaini, rūsganpelēki. Kājām labi attīstīti malējie pirksti, kas palīdz alnim pārvietoties pa slīkšņainām vietām. Nagu nospiedumi alnim ir slaidi un gari, pakaļkājām lielāki nekā priekškājām.
Alni dēvē arī par karatistu, jo tas kaujas ar priekšējām kājām, kas esot īpaši spēcīgas, ar tām pat no vilku bara var atkauties.
Briedumu dzīvnieks sasniedz 5–10 gadu vecumā. Pieaudzis aļņa tēviņš var svērt līdz pat 600 kilogramiem (Latvijas aļņi mazāk), kā arī izaugt 3 m garumā un 2 metru augstumā. Dzīves ilgums var sasniegt 15–20 gadu. Lielākais aļņu tēviņu lepnums ir ragi. Vidējais ragu platums ir 1,2–1,5 metri, bet pieauguša tēviņa ragi var svērt 15 un vairāk kilogramu. Ragi alnim aug no aprīļa līdz jūlijam, augustā tos attīra no ādas, bet no oktobra beigām līdz decembrim, pēc riesta, tos nomet. Pavasarī izaug atkal jauni. Paiet trīs līdz pieci mēneši, līdz ragi ir pilnībā izveidojušies, tādējādi tie ir viens no ātrāk augošajiem aļņu orgāniem.
"Aļņu ragi sastāv no kaula, kas ir baltā krāsā, bet īpašo brūngano toni tie iegūst, kad pēc izaugšanas pret koku stumbriem tiem tiek berzta nost mazā, samtainā ādiņa. Pastāv mīts, ka pēc ragu žuburu skaita var noteikt aļņa vecumu, taču tā nav patiesība. Ja ragi ir lieli un vareni, tad, visticamāk, arī dzīvnieks ir pilnbriedā, bet pēc žuburu skaita ne alnim, ne briedim noteikt vecumu nevar," stāsta Latvijas Dabas muzeja speciāliste Una Bērziņa.
Bezbailīgi sargā savu mazuli
Lai gan alnis sava izmēra dēļ var likties biedējošs, Latvijā līdz šim nav reģistrēti cilvēku nāves gadījumi no šī dzīvnieka uzbrukuma. "Alnis var mēģināt pabiedēt cilvēku, ja viņš trāpījies aļņa teritorijā riesta laikā vai arī gadījumā, kad aļņu māte cenšas aizsargāt savus mazuļus. Taču aļņa galvenais uzbrukuma ierocis ir nevis lielie ragi, kā varētu domāt, bet kāju nagi, jo aizsargājoties aļņi spārdās ar savām priekškājām. Ragus aļņi izmanto savām savstarpējām cīņām ar citiem aļņu tēviņiem, jo riesta laikā viņi savu teritoriju iezīmē un aizsargā. Vienīgie reģistrētie gadījumi, kad alnis ir izraisījis cilvēka nāvi, ir, saskrienoties ar automašīnu," saka Una Bērziņa.
Šie lielie meža iemītnieki parasti dzīvo ģimenēs, galvenokārt mātes ar mazuļiem, nelielās grupās vai pa vienam. Aļņu govīm mazuļi dzimst maijā vai jūnijā. Grūsnības periods ilgst astoņus mēnešus. Piedzimstot mazuļiem, iepriekšējā gada teļi māti atstāj un, meklējot jaunu dzīvesvietu, sāk klejot. Atšķirībā no pārējiem Latvijas pārnadžiem piedzimstot mazo alnēnu kažoks nav vis raibs, bet gan vienmērīgā, gaiši rūsganā tonī. Arī aļņu mātes ļoti sargā savus mazuļus un apdraudētas var uzvesties agresīvi.
"Parasti ir viens alnēns, bet trešdaļā gadījumu dzimst arī divi mazuļi. Jaunākām un vecākām govīm dzimst viens, bet govīm spēka gados var būt arī divi mazuļi," teic Una Bērziņa.
Īstens veģetārietis
Aļņi ir aktīvi visu gadu, barojas galvenokārt no rīta un vakarā, ziemā – arī dienā. Pieaudzis alnis vasaras sezonā uzņem aptuveni 20 līdz 30 kilogramus barības diennaktī, bet ziemas sezonā – no 15 līdz 20 kilogramiem barības diennaktī. Ap 90% no visas uzņemtās barības ir dažādu kokaugu daļas, koku zari, lapas, miza, arī skuju koku jaunie zari, priežu un egļu dzinumi. Vasarā ēd arī dažādus lakstaugus un ūdensaugus. Var nodarīt postījumus mežaudzēm, apgraužot jaunos kociņus.
Arī totēma dzīvnieks
Alnis ir lielisks peldētājs, un tā garās kājas ļauj tam iebrist diezgan dziļi ūdenī pēc iemīļotiem ūdensaugiem. Vasarā karstā laikā alnis brien ūdenī ne tikai tādēļ, lai ēstu ūdensaugus, bet arī – lai peldētos un vienkārši atvēsinātos vai glābtos no knišļiem. Par aļņu klātbūtni dabā liecina ne tikai pēdu nospiedumi, bet arī ekskrementu kaudzītes, kas buļļiem, govīm un teļiem ir atšķirīgas. Netiešas aļņu klātbūtnes pazīmes ir apgrauzti koku zari un stumbru mizas bojājumi. Latvijā aļņu dabiskie ienaidnieki ir vilki.
Kā norāda daudzi Eiropā atrastie alu zīmējumi, alni cilvēki medījuši jau akmens laikmetā. Zviedrijā, veicot arheoloģiskos izrakumus, kādā apmetnē atrasti pat 8000 gadu veci aļņa ragi.
Senatnē Latvijas teritorijā alnis bijis kā totēma dzīvnieks. Tika uzskatīts, ka tik stiprs un varens meža iemītnieks varēs pasargāt cilti no ļaunuma, slimībām, burvestībām un citām nebūšanām.
Aļņi uz iznīcības robežas nonāca Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, kad tos intensīvi medīja gaļas un ādas dēļ. Aļņa gaļa tiek salīdzināta ar liellopu gaļu, atzīmējot, ka tā ir aromātiskāka un tās garša bagātāka. Tai ir maz tauku un olbaltumvielu daudzums ir līdzīgs kā liellopu un brieža gaļai. Senatnē aļņi tika izmantoti arī sakaru un transportēšanas vajadzībām, no to ādas darināja arī zamša apģērbus karavīriem.