Mikoloģe Diāna Meiere jau toreiz pauda, ka sēni noteikti varēs atrast arī kaut kur citur, jo tā nemēdz būt, ka ir tikai viena sēne. Tā arī bija, kopš tā laika baltās cūktrifeles atrastas dažādās vietās Rēzeknes apkārtnē un Kurzemē pie Aizputes. Diāna Meiere ir arī apmācījusi savus suņus, kas palīdz pazemes sēņu meklēšanā.
"Lai arī sēni pirmo reizi atrada pirms diviem gadiem, esmu pārliecināta, ka cilvēki to ir atraduši arī iepriekš, bet līdz mums – mikologiem – šī informācija nebija atnākusi. Šie atradumi iedvesmoja Latvijas Mikologu biedrību balto cūktrifeli izvēlēties par Gada sēni 2017, tādā veidā pievēršot uzmanību pazemes sēņu daudzveidībai Latvijā un uzsverot mikorizas – sēņu un augu abpusēji labvēlīgas attiecības – nozīmi dabā," stāsta Meiere. Cūktrifeles, tāpat kā lielākā daļa mums labāk pazīstamo ēdamo sēņu – bekas, bērzlapes u. c., veido mikorizu ar dažādiem lapu un skuju kokiem, piemēram, ozoliem. Koka un sēnes sadarbība ir labvēlīga abiem – koks caur sēņotni iegūst papildu ūdeni un minerālvielas no augsnes, aizsardzību pret dažādiem augsnes patogēniem, bet sēne – organiskās vielas, kuras veidojušās koka lapās.
Garša ir neaprakstāma
Biedrības iecere pievērst sabiedrības uzmanību unikālajai sēnei vainagojusies panākumiem. "Esam uzzinājuši par jaunām cūktrifeles augšanas vietām Ilzeskalna pagastā. Kad padalījāmies ar šo informāciju publiski, bija arī citi atradumi no Rēzeknes tuvējiem pagastiem. Tagad jau zinām piecas sešas vietas, un viena no atradējām zvanīja un teica, ka netālu no viņas mājas šī sēne aug daudzās vietās un viņa ir atradusi jau 10 kg. Šogad tajā apvidū šī sēne aug ļoti bagātīgi," saka Meiere.
Otra vieta, no kurienes baltās cūktrifeles atradēji zvanījuši pagājušajā gadā, bija pie Aizputes, kur šī sēne aug vairākās vietās. Mikoloģe atklāj, ka arī no šejienes par sēnēm cilvēki ziņojuši, jo iepriekš dzirdējuši informāciju masu medijos. "Mēs ne vienmēr par to uzzinām, ko cilvēki atrod. Ja ir aizdomas par atrastu cūktrifeli, tad es kā pētnieks varu aicināt pastāstīt mums – ar asu nazi nogriezt slānīti, lai sēni vieglāk atpazīt, sēni nofotografēt. Zemē aug ne tikai cūktrifeles, bet arī citas sēnes. Ja sēne ir jauna un svaiga un viss kārtībā, to var mēģināt arī ēst. Cūktrifeli esam ēduši ceptu, bet tā ir cieta, tāpēc jāsagriež mazos gabaliņos, pēc tam vajag apcept un vēl pasautēt kādu brīdi. Garša ir neaprakstāma, īpatnēja, jo negaršo īsti pēc sēnēm, garšu var nedaudz salīdzināt ar riekstiem vai gaļu, bet nav ne viens, ne otrs," pastāsta speciāliste.
Baltā cūktrifele ir līdzīga prāvam kartupelim, tā ir paliela un blīva, svars var sasniegt pat puskilogramu, izmērs – no 5 līdz 15 cm. Cūktrifelēm virsējā daļa ir redzama virs zemes, tāpēc tās var atrast, arī nerokot zemi vai neizmantojot dresētus dzīvniekus. "Kad mūs pagājušajā gadā aicināja uz Aizputi, apskatījām vietas, kur cūktrifele bija atrasta. Suņi arī meklēja, bet šeit arī paši varējām sēni viegli ieraudzīt. Sēnes kunkulīša virspusīte ir redzama virs zemes. Kad iebraucām nākamajā mežā, tur gan tikai suns varēja atrast, jo bija daudz sabirušu lapu. Es ļoti priecājos, ka suns atrada vairākas pēc kārtas. Mani palīgi ir divi Velsas springerspanieli, vienam jau astoņi gadi, bet otrs ir pavisam jauniņš," saka Meiere. "Tāpat, kad braucām uz Latgali, apskatījām vairākas vietas, kur trifele ir atrasta, un viena no tām bija ap lauku māju, kur bija pļauti zālāji un koki apkārt. Tur gan bez suņa nevarētu atrast. Saimnieks pats bija atradis, zāli trimmerējot un sēnei nogriežot virspusi. Kad zāle ir paaugusies, tad sēni vairs nevar ieraudzīt."
Ar suni svarīgi sastrādāties
Cūktrifelei sēņu ģenētiskajā kokā turpat blakus ir īstās trifeles, tā ir cita ģints, kurā ir slavenās, dārgās trifeles no Francijas un Itālijas. Reģionos, kur šīs sēnes aug, tās augot vairāk nekā pie mums cūktrifeles. Silto zemju trifeles ir slavenas ar savu īpašo garšu. Tās nevajag cept vai vārīt, tās izmanto tikai svaigā veidā, uzrīvējot uz kādiem ēdieniem. Trifeles dod ēdienam ļoti īpašu aromātu. Ar cūktrifeli tā nevarēs – cūktrifeļu aromāts neesot tik patīkams, tas ir īpatnējs, kad sēne paliek vecāka, bet jaunai sēnei – ļoti patīkams.
Latvijas mikoloģe bijusi ciemos pie trifeļu pētnieces Gotlandē Zviedrijā, kur arī aug cūktrifeles un kopš seniem laikiem tiek izmantotas vietējos ēdienos. Šeit viņa arī iepazinusies ar dažādiem suņiem, kas tiek dresēti sēņu meklēšanai. "Ir tāda suņu šķirne itāļu lagoto, kuriem sēņu meklēšana ir jau asinīs un kas trifeles var atrast no bērna kājas. Bet springerspanieli man iepatikās labāk. Tā es paņēmu vienu suni un apmācīju gan ar trifeļu gabaliņiem, ko biju atvedusi no Francijas, gan ar trifeļu eļļu, ko liku uz dažādiem priekšmetiem. Jauno sunīti arī biju pamācījusi mājās, un tad mums bija iespēja patrenēt ar cūktrifeļu meklēšanu Rēzeknē. Mani suņi Tofītis un Hafrens šo meklēšanu uztver kā rotaļu. Rezultātā man tiek trifele un suņiem prieks. Pagājušajā gadā ar vecāko suni ļoti labi sastrādājāmies un atradām desmit pazemes sēņu sugu padsimt paraugus. Tās bija dažādas pazemes sēnes, kas ir interesantas zinātnei. Strādājot kopā ar suni, ir ļoti svarīgi saprast un uztver to brīdi, kad suns ir kaut ko atradis, un stimulēt meklēšanu. Reizēm jau nav skaidrs, vai viņš saodis kaut ko vērtīgu, vai cenšas peli no koku sakņu apakšas izrakt. Bet pagājušajā gadā mēs ļoti labi uzķērām šo sadarbības brīdi, un sanāca labs rezultāts," pastāsta Meiere.