Var sasniegt pat 18 metru augstumu
Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode stāsta, ka parastais kadiķis (Juniperus communis) ir viens no visizplatītākajiem skujkokiem - tā bioģeogrāfiskais reģions stiepjas no Ziemeļamerikas līdz Dienvidgrenlandei, Ziemeļāfrikai, Eiropai, Ziemeļāzijai un no Centrālāzijas līdz pat Austrumāzijai. Kadiķis ir pamanījies iedzīvoties pat Dienvidāzijas robežreģionos. Taču pēdējās desmitgadēs kadiķu audžu skaits Latvijā ir samazinājies. Kā norāda dabas pazinēja un interneta vietnes Dziedava.lv radītāja Julita Kluša, kadiķis, kaut arī pats kā tāds nav aizsargājams augs, ir īpašs - kā nu ne, ja tam ir pat pašam savs Eiropas nozīmes aizsargājamais biotops! Parastais kadiķis ir stāvs vai ložņājošs krūms vai neliels koks, kas var sasniegt pat 18 metru augstumu, bet stumbra apkārtmērs var būt lielāks par pusmetru. Kadiķi veido dziļu sakņu sistēmu un ir ilgdzīvotāji, tie var sasniegt pat 600 gadu vecumu. Kaut arī atsevišķas savvaļā augošās šķirnes ir lēnaudzīgas, kadiķi, kuri tiek izmantoti dekoratīviem mērķiem, parasti aug ātri un aptuveni piecos gados sasniedz pāris metru augstumu. Šī skujeņa vainags ir konusveida vai ovāls, miza ir pelēka vai sarkanbrūna, savukārt skujveida lapas ir asas, vienu līdz divus centimetrus garas, ar ēterisku aromātu, kāds piemīt visam augam.
Lielākais Latvijā - Baložu kadiķis
Julita Kluša skaidro, ka kadiķis ir saucams par dižkoku, ja tā apkārtmērs sasniedz vismaz 0,8 metrus un garums ir vismaz 11 metru. Tomēr tādu kadiķu nepavisam nav daudz, un viņa norāda, ka ir vērts atzīmēt arī tos kadiķus, kas sasnieguši jau vismaz 0,6 metrus. Dziedava.lv sadarbībā ar Dabas retumu krātuvi ir uzsākusi projektu, lai apzinātu un saskaitītu visus Latvijā augošos dižos kadiķus. Julita veido dižo kadiķu fotogaleriju, kurai fotogrāfijas sūtīt aicināts ikviens interesents. Dziedava.lv dižkoku datubāzē iespējams uzzināt arī, kur un cik lieli sastopami dižkadiķi Latvijā. "Vienīgais vēl dzīvais kadiķis, kas bijis valsts aizsardzībā jau Latvijas laikā, ir Baložu kadiķis. Aizsardzībā tas ņemts 1930. gadā, un līdz pat šim laikam neviens lielāks Latvijā nav apzināts. Baložu mājās savulaik dzīvojis dzejnieks Jūlijs Eduards Balodis ar pseidonīmu Rieteklis, un viņam par godu tad iegūts arī otrs nosaukums - Rietekļa kadiķis. Pēc jaunākajiem rādījumiem tā apkārtmērs sasniedzis jau 3,12 metru," stāsta J. Kluša.
Kadiķim - pašam savs aizsargājamais biotops
Visglītākās ainavas ar daudziem kadiķiem skatāmas nevis mežos, kur kadiķus starp citiem kokiem knapi var samanīt, bet gan pļavās. "Vislabāk kadiķi aug tieši pļavās ar kaļķainu augsni. Turklāt tādās pļavās bez kadiķiem aug arī citas vērtīgas sugas, tāpēc biologi šādas skaistas un vērtīgas vietas aizsargā kā Eiropas Savienības nozīmes biotopus jeb kadiķu audzes zālājos un virsājos," stāsta J. Kluša. Gita Strode norāda, ka kadiķu biotops ir viens no pieciem retākajiem ES nozīmes biotopiem, kas raksturīgi lauksaimniecības ainavai Latvijā. Kādreiz tas bijis relatīvi biežāk sastopams, bet pēdējo 50 gadu laikā izzudis gandrīz pilnībā. Šobrīd novērtēts, ka šis biotops valstī kopumā aizņem mazāk nekā 70 hektāru. Kadiķu audzes ir ar augstu ainaviski estētisko un kultūrvēsturisko nozīmi. Vēsturiski daļa kadiķu audžu, iespējams, ir bijušas ne tikai savdabīga ganību ainava, bet uzturētas arī pašu kadiķu dēļ, ko senāk daudz plašāk nekā mūsdienās cilvēki izmantoja pārtikā un citām vajadzībām. Atšķirībā no atklātiem zālājiem, kurus apdraud ikgadēja dedzināšana piecus gadus vai ilgāk, kadiķu audzes, ja aizdegas kadiķu vainagi, var pilnībā nodegt arī vienā dedzināšanā. Kā apdraudējums iespējams arī augsts gruntsūdens līmenis.
Noēnotie kadiķi aiziet bojā
Tomēr, kā skaidro Dziedava.lv izveidotāja, tad ar kadiķu biotopu viss nebūt nav tik vienkārši. Šāda dzīvotne veidojusies ganīšanas rezultātā, līdz ar to likumsakarīgi, ka, to pārtraucot, izzūd biotopa galvenā vērtība jeb retās zema auguma ganību sugas, to vietā ieviešoties parastām, gara auguma sugām. Līdzīgi ir arī ar kadiķiem - tiem vajadzīgs daudz saules, tāpēc, pārtraucot ganīt, kadiķu nora aizaug ar ātraudzīgākiem un garākiem kokiem, savukārt noēnotie kadiķi aiziet bojā, par kadiķu izzušanas iemesliem stāsta J. Kluša. Tā, piemēram, kādreiz slavenā Gudenieku audze šobrīd ir stipri aizaugusi, līdz ar to nokaltuši gandrīz visi tur sastopamie kadiķi. Tā nav vienīgā audze Latvijā, kam draud izzušana - tādas ir vairākas. Tomēr labs piemērs kadiķu audžu saglabāšanā ir meklējams tepat netālajā Lietuvā, Salantu reģionālajā parkā, kur kadiķiem apaugušajā akmeņlaukā izveidots aploks kalnu kazām. Šādi būtu iespējams atjaunot arī Gudenieku kadiķu audzes.
Noder virtuvē un aptieciņā
Kadiķi zied agri pavasarī, reizē ar kārkliem un māllēpēm, parasti - aprīlī.
Rudenī kadiķi arī nogatavina ogas, bet kadiķu čiekuri slaveni ar ievērojamu ēterisko eļļu daudzumu. Kadiķa ogas var izmantot kulinārijā un alkoholisko dzērienu ražošanā, tomēr Latvijā dārzos dēstīto kadiķu primārā loma ir dekoratīva.
Kadiķa ogas un to preparātus lieto akūta un hroniska cistīta, koliku ar vēdera uzpūšanos, nierakmeņu, augšējo elpceļu iekaisuma gadījumā, kā arī gremošanas veicināšanai un pret reimatismu.
Kadiķa zarus izmanto kūpināšanai telpās, kur atrodas slimnieks, kā arī gaisa atsvaidzināšanai, jo to dūmi iznīcina mikroorganismus.
Gan kadiķa ogas, gan skujas un miza, gan sveķi, koksne un saknes izmantojami kā veselības stāvokli uzlabojošs līdzeklis. Tomēr vislabākās būs tā ogas. Ogas lieto tējām, uzlējumiem un tinktūrām. Kā vitamīna avotu ieteicams apēst 3-5 ogas dienā.
Čiekurogas jālieto nelielās devās, jo lielās devās kairinājums var būt tik spēcīgs, ka samazinās urīna veidošanās un bronhu dziedzeru sekrēcija. Ārstēšanas kurss ar paegļa čiekurogām nedrīkst pārsniegt 3-6 nedēļas.