Pārgājieni ir lielisks veids, kā atpūsties, sajust piedzīvojumu garšu un iegūt jaunu pieredzi. Ceļojumu bloga What if I told you autorei, dabas piedzīvojumu grupu vadītājai Agnesei Skunstiņai pārgājienu rīkošana ir ne tikai sirdslieta, bet nu jau arī viņas profesija.
Kā sākās tava aizraušanās ar došanos pārgājienos?
Tas sākās 2017. gadā, kad uz vienu mēnesi uz pauzes atstāju "pieaugušo dzīvi" un devos uz Santjago ceļu Spānijā. Jāteic, ka pirms tam nebiju pat nogājusi nevienu divu dienu pārgājienu. Vienkārši sakrāmēju somu un devos! Pavisam nejauši tajā laikā sāku rakstīt arī blogu What if I told you. Sapratu, ka tādā veidā cilvēkus spēju iedvesmot. Tā palēnām mainījās arī pašai apziņa, apzinātība par dabu, par iešanu dabā, ko tas dod mūsu garīgajai veselībai. Pamazām pārgājieni kļuva par manu sirdslietu un tagad nu jau arī par darbu.
Kas bija grūtākais un izaicinošākais, mērojot Santjago ceļu vienai pašai?
Santjago ceļu esmu nogājusi divas reizes. Pirmajā reizē man nebija nekādu lūzumpunktu, jo viss bija jauns. Es zināju, kāpēc to daru. Tobrīd man bija tumšs periods dzīvē, apnikums, izdegšana. Nevienu dienu sevi nešaustīju. Nebija jautājumu, kāpēc man to vajag. Dienas pagāja patīkamā sabiedrībā ar sevi. Savukārt 2021. gada vasarā Santjago ceļu sāku iet no sava mājas sliekšņa. Gāju caur Latviju, Lietuvu, nedaudz Poliju un noslēdzu to Vācijā. Tā kā šoreiz biju attiecībās, mājās mani gaidīja arī kaķi, sajūtot to, ka esmu tik tuvu mājām, noiet bija grūtāk. Turklāt tajā vasarā katru dienu bija karstuma rekordi. Temperatūra bija virs 30 grādiem. Fiziski arī bija smagāk.
Kad pieņēmu, ka katrs ceļš ir citādāks, palika vieglāk, jo sākumā visu laiku gribēju salīdzināt ar pirmo pārgājiena reizi. Pirmajā reizē nogāju 1035 km 28 dienās pāri Spānijai līdz okeānam, bet otrreiz 1137 km 44 dienās nogāju Latvijas ceļa posmu, Lietuvas, nedaudz Polijas. Esot jau ceļā, izlēmu, ka nevēlos savu pārgājienu beigt kaut kur nekurienē un gribu apskatīties, kāds ceļš ir Vācijā, tāpēc šķērsoju Polijas un Vācijas robežu ar nakts autobusu. Savu otro Santjago ceļu pabeidzu Berlīnē. Bieži vien cilvēki jautā, kāds ceļš ir vienā vai otrā valstī, tagad varu padalīties ar saviem iespaidiem. Ja kādam nav iespējas doties uz Spāniju, Santjago ceļu var noiet tepat Latvijā, Lietuvā vai Polijā.
Šobrīd tu rīko arī pārgājienus citiem. Kādas ir biežākās kļūdas, ko cilvēki pieļauj, pirmo reizi ejot pārgājienā?
Pirmkārt, nepiemērots ekipējums. Vienmēr saku, ka svarīgākā ekipējuma sastāvdaļa ir labas zeķes, jo cilvēki bieži vien uzvelk īsās sporta zeķes un ātri noberž papēžus. Ja nav labu pārgājiena apavu, tad jāiegādājas vismaz daži labi zeķu pāri. Otrkārt, par daudz vai par maz apģērba. Cilvēkiem, kas ziemā retāk dodas pārgājienos, ir tendence satuntulēties un jau pēc pirmajiem simts metriem sasvīst, kas noved pie tā, ka drīzumā viņiem kļūst auksti. Sākumā nav slikti, ja ir mazliet vēsi, jo pēc tam ķermenis sāk kustēties un sasilt. Citiem atkal ir par maz apģērba. Salīgākajiem vajag to lieko cepuri vai cimdu pāri. Lieliski, ka Latvijā ir iespējams doties pārgājienos dažādos gadalaikos. Ikvienam ir vienu reizi jānosalst, jāizlīst, jāsakarst, lai saprastu, cik slāņos ir jāģērbjas, jo katram siltuma izjūta ir citādāka. Tāpat bieži vien cilvēki paņem par daudz ēdiena. Tas arī pieredzes trūkuma dēļ. Kāds sapērk 15 šokolādes batoniņus un stiepj to smagumu. Pēc otrās, trešās dienas, ja ko tādu pamanu savā grupā, tad saku, ka sēžamies vakarā pie ugunskura un ēdam tās šokolādes visi kopā, jo viens cilvēks tāpat to visu neapēdīs. Jo smagāka soma, jo grūtāk iet un ātrāk veidojas tulznas.
Ejot pārgājienos ziemā, svarīgi ir pagatavot vai paņemt līdzi siltu ēdienu, jo tas dod enerģiju un palīdz sasildīties. Nedrīkst aizmirst, ka ziemā dzeramais ūdens pudelēs sasalst. Pat ja tā nenotiek, tas ir nežēlīgi auksts, un, dzerot tādu ūdeni, var ātri saslimt. Garajos pārgājienos grūti paņemt vairākus termosus, bet, ja ir vienas dienas pārgājiens, tad iesaku ņemt gan termopudeli, gan termosu ar tēju, jo to vēlāk var atšķaidīt ar ūdeni vai sniegu, tādējādi iegūstot vairāk dzeramā. Nedrīkst aizmirst kustināt roku un kāju pirkstus, jo nedrīkst pieļaut, lai tie saltu. Apsaldēt pirkstus ir ļoti viegli. Pārgājienu apaviem ir jābūt lielākiem, lai ziemā ir iespēja pakustināt pirkstus, taču arī vasarā ar tādiem apaviem būs ērtāk iet, jo karstumā kājas piepamst.
Esi arī viena no projekta Brīvdienas meža mierā organizētājām. Ko tev pašai nozīmē būt dabā, būt mežā?
Skaļi sakot, tas mani izvilka no bedres. Iešana un būšana dabā palīdz saglabāt veselo saprātu – tas ir veids, kā rūpēties par savu mentālo veselību. Atslēgties no ierīcēm, stresa, darbiem. Ja neieplānosim savā kalendārā došanos pie dabas, visticamāk, tā arī paliksim mājās. Ķermeņa kustība – tās ir rūpes par sevi, jo esam radīti, lai kustētos. Tā vietā mēs daudz laika pavadām, sēžot pie datora. Ar projektu Meža mierā mums ir iespēja parādīt cilvēkiem, kā ikdienā ar dažādiem rīkiem mēs sev varam palīdzēt un parūpēties par sevi. Mēs dodamies dabā, gatavojam dabā. Mums ir meditācijas, prakses, kur izmantojam savu ķermeni un dabas materiālus. Piemēram, veidojam dažādus priekšmetus no māla. Tās brīvdienas ir par un ap maņām. Mēs kustinām rokas, redzi, dzirdi. Dodamies nakts pārgājienā, jo, aiztaisot acis un esot tumsā, sajūtam un sadzirdam daudz spilgtāk. Izslēdzam prātu, koncentrējoties tikai uz to, ko sasmaržojam, sajūtam vai sadzirdam. Esot dabā, iegūstam dažādas jaunas pieredzes.
Kādi plāni un ieceres šim gadam?
gadam? Šis gads paies pārgājienu un piedzīvojumu grupu braucienos. Pēc dažām dienām braucam uz Izraēlu. Piecas dienas iesim daļu no Izraēlas Nacionālās takas. Ir parādījusies degsme pilnveidot arī savu blogu un vēl biežāk doties pārgājienos pa Latviju. Vēlos vairāk laika veltīt sev un viena pati doties mežā!