Esam raduši žurnālisti Kristīni Garklāvu darba dienu rītos redzēt TV ekrānā, stāstot par jaunākajām norisēm Latvijā un pasaulē. Bet teju tikpat bieži viņu var manīt arī dabā – laivojot, supojot, nodarbojoties ar citām ūdens aktivitātēm un to visu iemūžinot brīnišķīgi dzīvās fotogrāfijās. Kristīne dalās savos padomos, kas jāņem vērā, šovasar izvēloties laivošanas un supošanas maršrutus Latvijā.
Kā radās savienība "Kristīne un ūdens"?
Tā sākās jau ļoti, ļoti sen – agrā bērnībā, kad ar brāli un māsu, vēl mazi būdami, braucām ar putuplasta gabaliem pa upi, atrastos kokus izmantojot kā airus. Zinājām gan to, kādā izmērā putuplastam jābūt, lai tas negrimtu, gan to, kur ir vislabākie maršruti. Varētu teikt, ka tie ir manas supošanas pirmsākumi. Mani vecāki agrāk ļoti aktīvi nodarbojās ar ūdens tūrismu, tāpēc ar ūdeni jau no agras bērnības esmu bijusi uz tu. Tomēr pret ūdeni izjūtu arī lielu pietāti, uzskatot, ka ar to nekādos apstākļos nevajag jokot. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas vienmēr pasaka ūdenim paldies par to, ka tas ir bijis labs pret mani, jo ne vienmēr sanāk doties ūdenī ideālos laikapstākļos. Ūdens tomēr ir spēks, kas ir varenāks par cilvēku, un tas ir jāņem vērā.
Kurš ūdens sporta veids tev pašai ir tuvāks?
Domāju, ka mīlestība pret dabu un laivošanu mūsu ģimenē ir pārmantota. Tā mums ir neizbēgama gan pavasara, gan vasaras tradīcija, un joprojām pavasarī vai vasarā pēc lielajiem lietiem dodamies laivot pa Amatu. Savukārt, kad Latvijā pamazām parādījās supošanas dēļi, sāku izmantot arī tos, novērtējot sajūtas, ko šī aktivitāte piedāvā.
Supošana noteikti ir lielisks veids, kā gūt prieku un tai pašā laikā iepazīt dabu.
Šogad brīnišķīgākais brauciens ar SUP dēli man bija martā pa Amatu, kad tik tikko bija sākušies šīs upes lielie pavasara ūdeņi un dabā parādījušās pirmās gadalaika maiņas vēsmas. Supoju trīs stundas, apkārt neesot nevienam cilvēkam, klātesot tikai dabas pārmaiņām un novērojot ziemas atstātās pēdas. Tāpat supošana dod iespēju atrasties svaigā gaisā, dabā un sajust patīkamu fiziskās slodzes daudzumu.
Kā tu vislabāk spēj izbaudīt ūdeni – vienatnē vai kopā ar draugiem?
Supot vai laivot pavisam noteikti var arī vienatnē, bet tad tas jādara samērā mierīgos ūdeņos. Piemēram, Amatā nekad nedodos viena drošības apsvērumu dēļ. Reizēm gadās dažādas situācijas, kur nepieciešama otra cilvēka palīdzība. Dabu ir iespējams un pat vēlams izbaudīt, arī dodoties izbraukumā kopā ar saviem draugiem. Tieši Amata man jau agrā bērnībā iemācīja un parādīja to, cik daba savā būtībā spēj būt mainīga. Bērnībā devāmies peldēties uz Amatu, un katru gadu no jauna pārliecinājos, ka upes krasts ir pilnībā mainījies.
Kādus laivošanas un supošanas maršrutus tu no savas puses vari ieteikt?
Personīgi man viens no iecienītākajiem maršrutiem noteikti ir jau pieminētā Amata – šī upe būs piemērota pavasarī vai ļoti lietainā vasarā, kad ūdens līmenis upē ir paaugstināts. Lai laivotu pa Amatu, jāņem vērā drošības prasības – to pavisam noteikti varu teikt, jo gadu gaitā šajā upē esmu redzējusi patiesi daudz. Amatas augšdaļa ir mierīgāka – tas var būt sākotnējais maršruts tiem, kas vēl to nav iepazinuši. Savukārt no Melturiem līdz Līgatnes tiltam būs jau asāks gabals, bet pirms un pēc paša Zvārtas ieža līdz Līgatnes tiltam ir arī krāces, ko es iesaku izbraukt. Amatas maršruts kopumā ir ļoti īpašs ar to, ka gar upes malām redzama krāšņa daba – dažādas klintis, atsegumi.
Kādām ūdens aktivitātēm būtu piemērotas citas lielās Latvijas upes?
Gauju vasarā noteikti var dēvēt par Brīvības ielu satiksmes intensitātes ziņā, bet arī tajā ir savs šarms. Bet jārēķinās, ka Gaujā, visticamāk, nekad nebūsi viens un romantiskiem izbraucieniem divatā šī upe vasarā varētu nebūt piemērota. Salaca savukārt ir tukšāka. Tiem, kas vēlas laivot Kurzemes pusē, iesaku brīnišķīgi skaistu upi – Irbi. Bet tiem, kas vasarā vēlas piedzīvot mazliet džungļu atmosfēru tepat Latvijā, patiks supot pa Kurzemes upi Saku, kuru no abām pusēm ieskauj saliekušies koki. Es patiesībā nevarētu teikt, ka man kāda upe nepatiktu, Latvijas upes visas man šķiet ļoti skaistas. Esmu mazāk iepazinusi Latgales upes, bet tā ir mana šīs vasaras apņemšanās.
Vasarā supotājus var redzēt arī Latvijas ezeros...
Jā, un ne tikai. Arī Rīgas centrā var redzēt supotājus, kas dodas izbraukumā pa Rīgas kanālu. Pati to esmu mēģinājusi un noteikti varu rekomendēt kā aktivitāti, ko izmēģināt kopā ar draugiem, – tādā veidā Rīgu var iepazīt no pavisam cita skatpunkta. Iesaku ar supu doties arī izbraukumā pa Cenas tīreļa purvu, īpaši saullēktā vai saulrietā. Noteikti nevajag baidīties, ka varētu iekrist purvā, jo sups pēc savas būtības ir samērā stabils. Līdzsvara sajūta noteikti ir svarīga, bet to ir iespējams uztrenēt, pirms tam šo aktivitāti izmēģinot kādā ezerā vai jūrā, kur izdosies sajust arī ūdens viļņošanos. Man pašai supošana pa ezeriem šķiet nedaudz par vienmuļu, bet tai pašā laikā tas ir brīnišķīgs veids, kā sarunāties ar draudzenēm: jūs atrodaties ezera vidū, varat sarunāties par jebko, nopeldēties, pagulēt uz supiem – tās ir brīnišķīgas attiecības starp dēli un cilvēku. Supojot pa Amatu, sarunāties nebūs tik viegli, tā prasa lielāku koncentrēšanos. Īpaši, kad tuvojas krāces, kļūstu klusa vai tieši pretēji – skaļa, sajūtot bailes. (Smejas.)
Šķiet neticami, ka tu lūkojies pēc adrenalīna, bet tai pašā laikā nevairies teikt, ka izjūti bailes.
Manuprāt, svarīgi ir saglabāt prieku. Piemēram, supojot pa Amatu, es izjūtu lielu prieku, kaut gan dažbrīd bīstos no tās gultnē esošajiem akmeņiem, bet, darot to pašu Daugavā, es prieka vietā izjutu tikai bailes. Daugavas ūdeņi man tomēr šķiet par dziļu un tumšu, un man ir ļoti svarīgi saglabāt krasta tuvumu, kas Daugavas platuma dēļ ir gluži vai neiespējami. Tāpēc es patiešām esmu pārliecināta – ne laivot, ne supot nevajag tikai tāpēc, ka tā dara citi. Ja izjūti prieku, tad dodies, ja ne, tad labāk atrast citas sportiskas aktivitātes, kas sagādās pozitīvākas emocijas.
Arī tavi bērni regulāri ar tevi dodas dažādos izbraukumos – kuri maršruti būtu vispiemērotākie tieši bērniem?
Vispirms bērniem ir jāizskaidro, ko nozīmē ūdens aktivitātes, ka tās pieprasa ievērot piesardzību, ka ar ūdeni nevar jokoties, jo tas ir varenāks par mums. Tāpat vecākiem ir jāsaprot, kurās aktivitātes un maršrutos bērnus iesaistīt un kuros labāk ne. Amata pavasarī bērniem nebūs piemērota, bet supošana citās, mierīgākās upēs vasarā var izvērsties par brīnišķīgu aktivitāti, ko ģimenei darīt kopā.
Lai kuros ūdeņos dotos ar bērniem, drošības veste viņiem ir obligāta.
Mana pārliecība nosaka arī to, ka esmu piemērs, tāpēc, ja supojam ar bērniem kopā pa dīķi, arī es likšu drošības vesti, lai parādītu viņiem, cik tas ir svarīgi.
Es mācu arī saviem bērniem, ka, ieejot mežā, jābūt tādai pašai pietātei, kā, piemēram, ejot ciemos. Arī meža iemītniekiem var, piemēram, traucēt skaļa mūzika, tieši tāpēc es cenšos būt labs kaimiņš. Un es zinu, ka, ieejot mežā kaut viena pati, tur nekad nebūšu viena. Latvijas meži, upes, daba ir tās lietas, ko vēlos sargāt. Man nesanāk bieži doties ceļojumos ārpus Latvijas, bet es par to daudz nepārdzīvoju, jo dažkārt cilvēka ielikšana rāmī ļauj rasties vēl lielākai iztēlei. Latvija un tās daba ir mans mazais rāmis, ko esmu iemācījusies novērtēt.
Der zināt!
- Dodoties supot agrā pavasarī vai vasaras vēsajās dienās, lai izvairītos no kāju nosalšanas, hidrotērpa zābakos jāvelk vilnas zeķes. Tās palīdzēs nosargāt siltumu.
- Laivojot vai supojot vienmēr noderēs glābšanas veste, kas var ne tikai pasargāt bīstamās situācijās, bet arī dot papildu siltumu. Savukārt, dodoties izbraukumā pa Amatu, vienmēr jāatceras lietot galvas ķiveri šīs upes neparedzamās dabas, akmeņu, koku un upes gultnes izmaiņu dēļ.
- Ūdens līmeni Latvijas upēs var noskaidrot mājaslapā udensturisms.lv.