Ko Preiļu parka kultūrvēsture liecina par dabu un tās pārmaiņām laiku lokos?
Preiļu vēsture ir cieši saistīta ar Borhu dzimtu, kuras valdīšanas laikā izveidots parks un uzcelta pils. Uzskata, ka parku grāfi Borhi sāka veidot ap XIX gs. sākumu. Līdz tam aprakstos minēts vien augļudārzs pie vecās kungu mājas, no kuras šobrīd saglabājušies tikai pamati. Tiek pieļauts, ka pirms dīķu un kanālu sistēmas izveides parka teritorija bijusi ļoti mitra. Tāpēc, veidojot parku, ainava tika ievērojami pārveidota, iegūstot sarežģītu Preiļu parka dīķu un kanālu sistēmu ar tiltiņiem, noslēpumainiem līkumiem, saliņām un ūdens atspulgiem.
Jautājumu, uz ko atbildes jāmeklē, ir daudz, kaut vai – kādi dārznieki kalpoja muižā, no kurienes tika atgādāti svešzemju koku stādi, kas tika audzēts «glāžu mājā» jeb siltumnīcā u. c.? Grāfi Borhi bija izglītoti cilvēki ar plašu redzesloku, kas daudz ceļoja un bija iesaistīti arī valsts pārvaldē, tā laika intelektuālajās aprindās, un viņi sekoja līdzi pasaules modes tendencēm. Jāapzinās, ka tajā laikā Preiļi nebūt nebija attāls provinces nostūris, līdz kuram nenonāk pasaules vēsmas.
Pašreiz atdzimst Preiļu pils. Kā tas ietekmē parka ainavu?
Līdz ar Preiļu pils atjaunošanu lielāka uzmanība tiek pievērsta arī parka kopšanai. Piemēram, tiek atjaunotas skatu perspektīvas, ko iepriekš aizsedza pašizsējas koki, un muzejā ļoti priecājamies, ka varam izmantot parku izglītojošiem mērķiem. Ir prieks par parka lielo lauci, ko nopļauj tikai pēc pļavas puķu izziedēšanas, jo tur ir ievērojama ziedu daudzveidība, tostarp savvaļas orhidejas pašā pilsētas sirdī!
Pie vecās pils pamatiem augošā dižozola izcelsme saistās ar leģendu – romantisku nostāstu, ka ozolu kāzu dienā esot stādījis grāfs Borhs, savukārt viņa jaunā sieva – bumbieri. Šis dižozols agrāk stāvēja ieaudzis krūmos, šobrīd to sakopuši arboristi. Tas ir viens no objektiem, ko ar bērniem pētām nodarbību laikā. Protams, ja šis ozols augtu savvaļas apstākļos, bez cilvēka iejaukšanās, tajā mītošo dzīvo organismu daudzveidība būtu daudz lielāka, bet, no otras puses, – arī tā mūža ilgums, iespējams, īsāks.
Ar ko īpašs ir Preiļu parks dabas ziņā?
Preiļu parks ir īpašs jau ar to vien, ka ir lielākais pilsētas ainavu parks Latvijā. Pēdējā gadsimta laikā tas veidojies un pārveidojies, brīžiem haotiski, brīžiem daļai tā teritorijas nonākot pašplūsmā, tāpēc izstrādātā parka attīstības koncepcija paredz dalījumu zonās. Ir cilvēku biežāk apmeklētās teritorijas, kas tiek sistemātiski koptas, tās ir krāšņas un izpļautas, ar skaistiem gan vēsturiskiem, gan no jauna veidotiem objektiem.
No otras puses, parka nomaļāko daļu, kas pēdējo gadsimtu veidojusies savā vaļā, paredzēts atstāt dabas izziņai piemērotu, mazāk iejaucoties ar trimmeriem un zāģiem. Tur ikviens, neizbraucot ārpus pilsētas, var vērot, kādi dabas procesi notiek, piemēram, kritalās, vai kā koks lēnām mirst, vienlaikus kļūstot par mājvietu neskaitāmiem sēnēm, kukaiņiem un bagātīgu galdu dzeņiem un citiem putniem. Tādā veidā uzturam līdzsvaru milzīgajā platībā.
Ir izveidota dižkoku taka, kas aicina izstaigāt parku, vienlaikus iepazīstot 16 dižkoku. Tāpat varam lepoties ar to, ka parkā mīt īpaši aizsargājamais lapkoku praulgrauzis.
Kādus dzīvos organismus un ar kādu ekipējumu bērni pēta parkā?
Sākot no sūnām un beidzot ar mugurkaulniekiem. Lai gan pa parku mēdz pastaigāties arī stirnas, nodarbību laikā vairāk pievēršamies izmēros daudz mazākām būtnēm, kur dažreiz palīgā jāņem lupa, piemēram, ūdens bezmugurkaulniekiem, tāpat arī sēnēm, sūnām, ķērpjiem u. c. Lielajā laucē pētām augus.
Ir sajūsma par trauciņlupām, kur var ērti aplūkot sīkos ūdens dzīvniekus. Viens no svarīgākajiem instrumentiem ir sietiņi ūdensdzīvnieku izsmelšanai no ūdens un dūņām: domājot atjautīgi un esot ar veiklām rokām, muzejā paši tos uzmeistarojām.
Liela ir ūdensputnu daudzveidība – gan paugurknābja gulbju pāris ar mazuļiem, gan meža pīles, gan arī dūkuri, lauči. Protams, bērniem, nereti pat pirmo reizi dzīvē, prieku sagādā ar binokli aplūkot arī parastāko pīli. Nodarbībās vēršu bērnu uzmanību uz tādiem it kā tik parastiem putniem kā vārnas un to radinieki.
Preiļu ģerbonī ir attēlots krauklis, kas nācis no Preiļu muižas īpašnieku Borhu dzimtas ģerboņa. Jau kādu laiku atpakaļ radies sajukums ar Borhu putniem – vēsturiski ģerboņu aprakstos putns tiek saukts gan par kraukli, gan kovārni, un tā tas ir gan vācu, gan poļu, gan krievu valodas avotos. Izrādās, cilvēki ne vienmēr prot atšķirt kraukli no kovārņa vai krauķa. Bērni apgūst, kā tos atšķirt un kurš tad īsti ir Preiļu ģerbonī, un ka krauklis nav vārnas vīrs.
Vai nodarbību mērķis ir parādīt saikni starp cilvēku, kultūrvēsturi un dabu?
Ņemot vērā Preiļu parka daudzveidīgo raksturu, parkā bērniem stāstu par cilvēka un dabas mijiedarbību vēstures griezumā. Mudinu bērnus iedziļināties, ielūkoties tuvāk. Ja no pirmā acu uzmetiena šķiet, tur nekā nav, ieskatoties tuvāk, var atklāt dzīvības pārbagātību.