Mazuļus nesargā
Mēs ejam skatīties čūsku uzskaites jeb monitoringa vietas. Uz kangariem jeb senām smilšu kāpām, kas izveidojušās purvā un ir iecienītas gludeno čūsku apmetnes vietas, dažādās viršu apaugušās nogāzītēs noliktas 50 skārda plāksnes, zem kurām čūskas dažkārt mīl sildīties.
"Slītere ir čūskām piemērota vieta. Odžu šeit pat varētu būt vairāk nekā gludeno čūsku un noteikti vairāk nekā zalkšu. Odzēm patīk, ka ir sauss, bet turpat sasniedzamā attālumā ir kāds mitrums. Zalkšiem patīk zāļainas vigas, kur iekšā ir abinieki, ko ēst, tāpēc Slīterē nav daudz zalkšu," pastāsta Vilnis Skuja.
Gludenā čūska ir reti sastopama un galvenokārt novērota tikai Latvijas jūras piekrastē no Ādažiem līdz Kolkai. Šajās īpaši izveidotajās čūsku sildīšanās vietās divu vasaru laikā novērotas piecas čūskas.
Vilnis Skuja šīs slēptuves vasarā apskata katru nedēļu. Esam dienas pirmajā pusē, un skārda plāksnes vēl nav īpaši uzsilušas, kā arī ārā silda saulīte, līdz ar to diemžēl paliekam čūskas savām acīm neredzējuši. Gludeno čūsku sauc par žņaudzējčūsku, jo tā savu upuri vispirms nožņaudz un pēc tam aprij. Galvenokārt tā pārtiek no ķirzakām un peļveidīgiem grauzējiem. Savukārt, kad zalktis aprij vardi, tā vēl var spirināties.
Tagad čūskām ir mazuļu laiks, bet, kā pastāsta biologs, čūskas šajā jomā nav emocionālas un par saviem čūskulēniem nemaz nerūpējas: "Zalkši olas izdēj kādā vietā, kur notiek pūšanas process un izdalās siltums, savukārt odzes un gludenās čūskas olas iznēsā sevī. Rāpuļiem olas ir mīkstas, bez kaļķa čaumalas. Savukārt odzei un gludenai čūskai olas attīstās iekšā ķermenī, un čūskiņas piedzimst tādā kā caurspīdīgā maisiņā. Īsi pēc piedzimšanas čūskulēns izlaužas tam cauri. Mātes pat uz mazuļiem nepaskatās, un tiem jātiek galā pašiem. Jaunās čūskas barojas ar lielākiem kukaiņiem un tārpiem – tādām lietām, ko tās kā pieaugušas čūskas vairs neēdīs," skaidro Skuja.
Čūskas ir vairāk emocionālas pavasarī, kad tām ir mīlestības laiks. Vispirms tās pamostas un izlien no savām ziemas slēptuvēm vēl diezgan stīvas un neveiklas. Tāpēc odzes var palaimēties netraucēti novērot pavasarī, kad kāds cinītis ir atkusis, kur čūskai pasauļoties. Kamēr tās sildās saulē, var labi novērot, jo čūskas vēl nevar ātri aizmukt. Tad sākas pārošanās laiks. Odžu tēviņi pavasarī ir zilgani un mātītes – brūnganas. Tas ir riesta laikā. Odzēm vispār krāsu dažādība ir liela, dažkārt var būt pat pavisam melnas, tāpēc tās viegli noturēt par zalkti vai gludeno čūsku. Zalkti gan vienmēr var atpazīt pēc dzeltenajām austiņām. Savukārt gludenajai čūskai ir otrādi – mātītes ir zilganpelēkas, bet tēviņi ir brūngani. Riestā zalkši sapinās kā kamolā, tomēr tie ir piesardzīgi, un pārošanās notiek ūdens tuvumā, lai tiem būtu, kur pabēgt, ja tuvojas ienaidnieks.
Nesist, bet aiznest uz mežu
Vasarā iespēja atrast čūskas ādu ir liela, jo pieaugušas čūskas ādu maina reizi mēnesī.
"Čūskām āda nestiepjas. Kad jūt, ka vajag, āda tiek mainīta. Vispirms āda saplīst mutes rajonā, tā izvelkas uz kreiso pusi no augšlūpas uz augšu un no apakšlūpas uz leju. Čūskas ādas mainīšanas laikā pašas speciāli ložņā gar zariem, kas palīdz ādu dabūt nost. Tāpēc āda, ko atrodam, ir uz kreiso pusi," saka speciālists.
Katrai čūskai ir sava teritorija un ir savas barošanās vietas. Un ziemošanas vietas var nebūt gluži turpat, kur pa vasaru dzīvo, bet pat kādu kilometru projām. Ziemojot galvenais ir, lai čūskas nenosaltu, tāpēc tās meklē kādu sausu vietu, piemēram, pie vecu koku saknēm, kur var ielīst pietiekami dziļi zemē. Atceramies bērnību, kad tēvam vai vecamtēvam odzi nosist bija gandrīz vai svēta lieta.
"Arī mans tēvs svinīgi nosita odzi un aiznesa uz skudru pūzni, un es arī vēl jaunības gados biju nadzīgs uz odžu nosišanu. Kā toreiz, tā tagad odzes šeit – Slīteres tuvumā – nāk sētā, un tas nav labi. Tomēr nosist arī nevajadzētu. Labāk tomēr ielikt burkā un aiznest uz mežu. Ja cilvēks ir drošs un pārliecināts par to, ko dara, tad odzi var paņemt aiz astes paša galiņa, kur tai ir maz muskuļu. Čūska no šīs pozīcijas nevar uzcelties augšā, tāpēc to var ielikt burkā. Man gan viens vācu čūsku pētnieks teica, ka odzes aiznešana līdzinās odzes nogalināšanai. Sevišķi, ja tas notiek vasaras beigās vai rudenī, kad čūskai ir grūti jaunā vietā noorientēties un atrast vietu ziemošanai. Čūska visbiežāk meklē kādu vecu koku, zem kura saknēm ir izveidojušās tādas kā dziļākas alas zemē, kur ir droši pārziemot," stāsta Vilnis Skuja.
Viņš atceras kādu savas mājas kaķi, ko vēl maziņu čūska sakodusi. Lai gan dzīvnieks veiksmīgi izdzīvojis, tomēr palicis ļoti nikns uz visām čūskām un tās iemācījies nomedīt. Pēcāk pat pret dārza šļūtenēm bijis aizdomīgs.