Pēdējos gados arvien biežāk lasām dažādus pētījumus par plastmasas iepakojuma kaitīgumu gan apkārtējai videi, gan mūsu pašu veselībai un kā alternatīva tiek piesaukta bioplastmasa. Kas īsti ir bioplastmasa, un vai tā tiešām ir videi draudzīgāka alternatīva?
Ne visu var kompostēt
Termins "bioplastmasa" ir diezgan mulsinošs. Bioloģiski noārdāmo plastmasu ražo gan no tādiem fosilajiem resursiem kā jēlnafta, gan no atjaunotajām izejvielām – cukurniedrēm, kukurūzas, kviešiem, miežiem un pārtikas ražošanas pārpalikumiem. Ir arī plastmasas maisījumi, kas sastāv gan no fosilajiem resursiem, gan no augu izcelsmes izejvielām. Turklāt ne visa bioplastmasa noārdās un ir kompostējama!
"Par bioplastmasu cilvēkiem bieži vien ir nepareizs uzskats. Daudzi domā – ja uz plastmasas izstrādājuma uzrakstīts "bioplastmasa", tad, nometot to zemē, tā augsnē sadalīsies. Diemžēl tā nenotiek. Ir jāsaprot, kā bioplastmasa tiek ražota. Izmantoti tiek dabīgie resursi vai fosilie resursi, lai gala rezultātā iegūtu biodegradējamu materiālu. Vēl būtiskāk saprast, vai šī bioplastmasa sadalīsies, vai to varēs pārstrādāt.
Tikai viens procents pārtikas iepakojuma ir veidots no biodegradējamas jeb kompostējamas plastmasas. Turklāt lielākā daļa no bioplastmasas spēj sadalīties tikai rūpnieciskos apstākļos, jo, lai tas notiktu, nepieciešama 60 grādu temperatūra. Ja šāda veida bioplastmasa nonāks apkārtējā vidē starp pārējiem atkritumiem, tā pati par sevi nesadalīsies. Daudzviet Eiropā, arī Latvijā, daudzi uzņēmumi, nopērkot iepakojumu, uz kura rakstīts "kompostējams" jeb bioplastmasa, labu gribēdami, pako šādā materiālā savus produktus, samaksā par iepakojumu lielāku summu, bet rezultātā ieguvums apkārtējai videi ir nulle," skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesore Sandra Muižniece-Brasava.
Vājais posms – bioplastmasas pārstrāde
Bioloģiski noārdāmā plastmasa tiek saražota salīdzinoši nelielos daudzumos, tāpēc daudzi izaicinājumi saistīti arī ar tās pārstrādes infrastruktūras izveidi. Daudzās valstīs bioplastmasa tiek uzskatīta par piesārņotāju kompostēšanas iekārtās un sadedzināta.
Daudzos lielveikalos un ekoveikalos ir iespējams sveramos produktus iepakot maisiņos, par kuriem ražotājs sola, ka tie ir kompostējami. Šāda veida maisi nopērkami pat beziepakojuma preču veikalos lietošanai atkritumu urnās. Un patiesi, tie kompostā sadalās, bet, pilnīgi iespējams, tur paliek kaut kāds piesārņojums vai mikrogabaliņi. Kā pircējam būt drošam, ka, labu gribēdams, nenodara vēl lielāku postu, turklāt pats piemaksājot par maisiņu? "Tikai tāpēc, ka produkts ir ražots no bioplastmasas, nenozīmē, ka tas sadalīsies piemājas komposta kaudzē. Ir jāskatās, vai šī bioplastmasa ir sertificēta un uz tās ir Home compostable zīme. Runājot par plastmasas šķirošanu, piemēram, rūpnieciski pārstrādājamas bioplastmasas glāzītes grūti atšķirt no konvencionālās plastmasas. Tās var radīt mazāku ietekmi uz klimatu ražošanas procesā, bet dzīves cikla beigās, visticamāk, tās tāpat tiks sajauktas kopā ar konvencionālo plastmasu. Tāpēc vides eksperti bioplastmasas glāzītes, šķīvīšus, dakšiņas dēvē par viltus risinājumiem. Dabas resursi tik un tā tiek patērēti, bet pārstrādāt tos sarežģīti," saka Zero Waste Latvija eksperte Mairita Lūse.
Pastāv dažādas caurspīdīgas bioplastmasas, arī dažādi biopārklājuma veidi. "Piemēram, papīra krūzītes, glāzītes, kurām ir biopārklājums, pie papīra pārstrādes īsti neder, jo bojā pārstrādāto papīra masu. Caurspīdīga bioplastmasas glāzīte, kas izveidota no PLA jeb polipienskābes, vizuāli līdzīga PET plastmasas glāzītei. Tā kā atkritumus šķiro ar optiku, iekārtām ir grūti caurspīdīgu PET plastmasu atšķirt no caurspīdīgas bioplastmasas. Ja, pārstrādājot PET plastmasu, nedaudz iekļūs PLA materiāls, lielu problēmu nebūs. Taču, ja bio trauku skaits būs lielāks, tas var sabojāt pārstrādāto PET plastmasu, samazinot tās kvalitāti, jo tajā paliks bioplastmasas daļiņas," stāsta Sandra Muižniece-Brasava.
Bioplastmasas maisiņi un atkritumu šķirošana
Pēdējos 20 gados plastmasas patēriņš pasaulē ir trīskāršojies, bet par tās ietekmi uz vidi esam sākuši uztraukties nesen. "Lai arī bioplastmasu kā materiālu vides eksperti neuzskata par videi draudzīgu risinājumu, bioplastmasas maisiņi ir izņēmums, ar vienu atrunu, ja tos izmanto bioatkritumu dalītajā vākšanā, nevis lai produktus no veikala atnestu uz mājām, jo tam vislabāk kalpos auduma maisiņi. Šis ir tāds "pieņemams ļaunums", – izmantojot tos, palielinās bioatkritumu apjoms, jo cilvēkiem ir ērtāk atkritumus tādā veidā aiznest un izmest. Rīgas pašvaldība kopā ar atkritumu apsaimniekotājiem un Rīgas namu pārvadi veica eksperimentu, izdalot iedzīvotājiem šos bioatkritumu maisiņus. Secinājām, ka patiešām bioatkritumu dalītās vākšanas apjoms pieauga. Izmantojot šāda veida maisiņus ziemā, atkritumi neiesalst konteineros, bet vasarā mazina nevēlamas smakas. Šo iemeslu dēļ šobrīd vēlamies lūgt Iepakojuma likumā veikt grozījumus, kas paredzētu visus ļoti plānās plastmasas maisiņus aizstāt ar bioatkritumiem piemērotajiem bioplastmasas maisiņiem vai ar papīra maisiņiem," atklāj Mairita Lūse.
Risinājums vēl jāgaida Bioplastmasa bieži tiek reklamēta kā videi draudzīga alternatīva konvencionālajai plastmasai, taču, ņemot vērā materiālu dzīves ciklu, tā tomēr nav gluži taisnība. Bioplastmasas ražošana rada papildu noslodzi videi ar mēslošanas līdzekļiem, pesticīdiem un lauksaimniecības tehniku, kā arī ar papildu ūdens patēriņu.
"Patlaban Latvijas ekonomiskajos apstākļos mēs lielā mērā Latvijā netiekam galā ar konvencionālo plastmasu, nevaram saprast, kā to pārstrādāt. Bioplastmasa, protams, pastāvēs, jo neesam atrauti no pasaules tirgus. Taču cerēt, ka ar bioplastmasas palīdzību atrisināsim savas vides problēmas, – diezin vai tas tā notiks. Ja runājam par valstīm, kurās attīstīta bioplastmasas ražošana un pārstrāde, tad tur tas varētu būt labs risinājums, taču neticu, ka Latvijā tuvākajos piecos gados kaut ko būtiski varēsim izmainīt bioplastmasas iepakojumu virzienā, tas, visticamāk, būs ļoti mazs procents. Mēs būtu lielāki ieguvēji, ja intensīvi ietu nevis bioplastmasas virzienā, bet valstī sakārtotu atkritumu šķirošanu un pārstrādi. Tā kā šobrīd pasaules tirgus ir globāls, pie mums nonāk materiāli, kas pasaulē skaitās pārstrādājami, taču Latvijā tos nepārstrādā, un tie nonāk izgāztuvē. Protams, daudz kas būs atkarīgs no mūsu zaļā kursa un naudas maciņa," uzskata Sandra MuižnieceBrasava.
Arvien vairāk cilvēku pievēršas videi draudzīgam dzīvesveidam: iepērkas ar kokvilnas maisiņu, lūdz ieliet līdzņemamo kafiju savā krūzē, savāc atkritumus atsevišķi un nodod tas otrreizējai pārstrādei. "Plastmasas iepakojuma atkritumi ir tirgū pieprasīta izejviela. Bet darbā ar to ir grūtības: to grūti savākt atsevišķi pēc veidiem, tas ir apjomīgs un bieži piesārņots ar organiskajiem atkritumiem. Augstās transportēšanas izmaksas un nepieciešamība pēc papildu šķirošanas samazina šāda veida otrreizējo izejvielu pievilcību ražotājiem. Tāpēc ļoti svarīgi izlietoto plastmasas iepakojumu iemest šķiroto atkritumu konteinerā bez pārtikas paliekām. Tādā veidā jūs atvieglosiet šķirotāju darbu un paaugstināsiet pārstrādes rentabilitāti. Dažādi informācijas avoti vēsta, ka plastmasas atkritumi sadalās 200–1000 gadu laikā. Šādi skaitļi tika parādīti laboratorijas apstākļos sadalīšanās procesa modelēšanas rezultātā. Kopš plastmasa tiek plaši lietota, ir pagājuši ap 100 gadiem. Jauniem mērķiem iepakojuma nozarē jābūt koncentrētiem uz pāreju uz bioloģiski noārdāmu iepakojumu. Tas ir tāls un dārgs ceļš! Bet ir jāsāk tagad! Sākt ir vieglāk, ja ievērojat noteikumu: pats videi draudzīgākais iepakojums ir tā neesamība! Dažkārt veikalu plauktos redzam, ka iepakojums ir par lielu vai par daudz – vienā iepakojumā var būt vēl divi vai trīs, kas principā nav vajadzīgi," piebilst SIA Zaļais centrs projektu vadītāja Žanna Lapmicka.
Ilgtspējīgs iepakojums
Kas tad īsti ir ilgtspējīgs iepakojums? "Šobrīd pasaulē tiek runāts par eko dizaina piramīdu. Galvenais uzsvars tiek likts uz atkārtotu iepakojuma izmantošanu. Lietojam vēlreiz, nevis pēc katras saražošanas metam ārā. 1975. gadā sāka runāt par bioplastmasu, savukārt 2010. gadā bija bioplastmasas uzplaukums, kad cerēja, ka tā iegūs būtisku lomu, taču sākās stagnācija. Ja konvencionālo plastmasu savāc, pārstrādā un pēcāk no tās iegūst izejmateriālu, kuru var pārdot citam ražotājam, tad bioplastmasas dzīves cikls ir citāds. Bioplastmasa, kas ir rūpnieciski savācama, pārstrādājot to, pēc tam nepaliek pāri resurss, kuru varētu pārdot kādam ražotājam. Lai bioplastmasa pastāvētu šajā cirkulārās ekonomikas procesā, visu laiku nepieciešamas dotācijas, kas valstiskā mērogā stimulē, lai viss cikls darbotos. Līdz ar to sākumā jāskatās, no kā bioplastmasa ir veidota un kāds beigās ir no tās pārpalikums. Mēs bieži runājam par to, ka nepieciešams izmantot dabas resursus, neaizdomājoties, ka, lai izveidotu vienu bioplastmasas glāzīti vai trauciņu, nevaram tikai no koka lapu noplūkt. Kamēr dabas materiāli tiek pārveidoti tādā līmenī, lai varētu izveidot iepakojumu, tiem jāiziet cauri dažādiem ķīmiskiem procesiem. Un nav tā, ka viss, kas nācis no dabas, par dabu atpakaļ pārvēršas vienkāršā veidā," uzsver Sandra Muižniece-Brasava.
Pārtikas iepakojums un drošums
Eiropā 40% no kopējā plastmasas patēriņa sastāda iepakojumi, taču nav iespējams konvencionālo plastmasu pilnībā aizstāt ar bioplastmasu. "Mēs visi vēlamies, lai pārtika, ko iegādājamies, ir droša. Iepakojumu neviens nav izdomājis tikai tāpēc, ka kādam nav bijis, ko darīt. Nedrīkstam aizmirst, ka iepakojums paildzina produkta derīguma termiņu. Taču, runājot par bioplastmasu šajā kontekstā, tai ir liels mīnuss. Lielākajai daļai bioplastmasas nav barjerīpašību vai tās ir vājas. Tas nozīmē, ka tā laiž cauri ūdens tvaikus un gāzes. Šobrīd ar norvēģu, igauņu un lietuviešu kolēģiem eksperimentējam, rūpnieciski nogatavinot sieru, izmantojot biodegradējamo materiālu un kombinējot ar ēdamo apvalku. Taču šāds iepakojums prasa papildu izmaksas, jo ražotājam būs nepieciešams iegādāties gan šo ēdamo apvalku, gan iepakojumu. Protams, mēs visi gribam dzīvot zaļāk. Mēs apzināmies, ka pasaule ir piesārņota, un cilvēks ir galvenais piesārņotājs. Cilvēcei jāmainās, jāmainās mūsu ieradumiem, lai kaut kas būtiski uzlabotos. Iepakojums nav ne labs, ne slikts – jautājums, kā mēs kā cilvēki domājam un tiekam galā ar visu iepakojuma aprites ciklu no ražošanas līdz patērēšanai un tālāk atgriešanai atpakaļ līdz nulles punktam. Bioplastmasa visas problēmas neatrisinās, bet tas var būt viens no risinājumiem, kā virzīties dabai draudzīgākā virzienā. Ja visi produkti, kas ātri bojājas, būs iepakoti bioplastmasā, bet tirgotājs tos nespēs iztirgot, var rasties situācija, ka būs daudz sabojātas pārtikas. Tas atkal mūs novedīs otrā galējībā. Ir jāatrod balanss starp pārtiku un iepakojumu. Mazāk liekā iepakojuma, vairāk atkārtoti lietojama iepakojuma, bet neaizmirstot par pārtikas kvalitāti un drošību," piebilst Sandra Muižniece-Brasava.