Pērn riteņbraucējs un uzņēmuma Velomens vadītājs Krišjānis Ratiniks piepildīja savu sapni, kļūstot par pirmo pasaulē, kas 24 stundu laikā ar velosipēdu apceļojis deviņas valstis. Šogad viņa pūliņi tika atalgoti, savā īpašumā iegūstot Ginesa rekorda turētāja statusu. Riteņbraukšana ir viņa darbs un sirdslieta vienlaikus.
Kā sākās jūsu aizraušanās ar riteņbraukšanu?
Jaunībā biju vairāk vienpatnis. Arī braucot ar riteni, lielākoties esi viens, domās ar sevi. Tas sākumā man patika. Ar laiku sapratu, ka spēju pievarēt arvien lielākus attālumus, kas bija motivējoši, taču vienam braukt apnika. Sapratu, ka gribu to turpināt darīt kopā ar draugiem. Tā nu pamazām izveidoju domubiedru grupu, kas ar laiku kļuva arvien lielāka. Riteņbraukšana ir lielisks veids, kā apceļot pasauli un pavadīt savu brīvo laiku, jo tā ir mērena fiziskā slodze, kas nenodara pāri locītavām, kā tas var būt, skrienot vai ejot pārgājienos. Braucot ar riteni, varam pievarēt lielākus attālumus nekā tad, ja ietu kājām. Lai arī tā būs mazāka distance nekā tad, ja brauktu ar auto, toties mēs varam apstāties jebkurā skaistā vietā, ko ne vienmēr var izdarīt, ja izmanto auto. Pie tam, ja braucam kompānijā, varam izretoties. Nav visu laiku jābūt kopā. Katrs var braukt ar savu ātrumu. Riteņbraukšanā saskatu tikai priekšrocības.
Nesen esat sasniedzis Ginesa rekordu, apceļojot deviņas valstis 24 stundās. Kā dzima ideja šādam izaicinājumam?
Ideja dzima dabiski, jo ar riteņbraukšanu nodarbojos jau daudzus gadus. Ar velosipēdu esmu apceļojis daudzas valstis. Līdzšinējais Ginesa rekords bija sešas valstis. Pats biju pabijis piecās valstīs 24 stundu laikā, lai arī nekur to nebiju reģistrējis. Biju uzzīmējis maršrutu septiņām valstīm, bet nebija iespējas to realizēt. Tad uzzīmēju maršrutu astoņām valstīm. Tagad, atskatoties atpakaļ, saprotu, ka tā bija mana veiksmes atslēga, ka neuzstādīju rekordu ar septiņām valstīm, jo to noteikti kāds varētu pārspēt. Tā kā tagad manā kontā ir deviņas valstis, tad domāju, ka to neviens nevarēs pārspēt, jo tehniski nav iespējams izplānot maršrutu uz desmit valstīm.
Maršruta izplānošana ir ļoti svarīgs sagatavošanās posms, to iepriekš neviens nedrīkst zināt. Tagad gan mans nobrauktais maršruts ir pieejams publiski. To ikviens var aplūkot un izpētīt. Mans starts sākās Alpos, uz Itālijas un Šveices robežas. Tālāk ceļš veda uz ziemeļu pusi: Lihtenšteina, Austrija, Vācija, Francija, Beļģija, Luksemburga un Nīderlande. Tika nobraukti vairāk nekā 700 kilometri.
Kas bija grūtākais un izaicinošākais šajā velobraucienā?
Noteikti izaicinošākais bija laikapstākļi, jo piedzīvoju gan lietu, gan pretvēju. Lai arī bija augusta beigas, lietus lija pusi no maršruta laika. Brīžiem pat bija stipras lietusgāzes. Savukārt grūtākais bija izpildīt visus Ginesa asociācijas noteikumus, lai šis rekords tiktu pieņemts un reģistrēts. Tiešām bija jāveic daudzas juridiskas un sarežģītas darbības, jādabū liecinieki, kā arī jādokumentē katra kustība. Kad maršruts tika nobraukts, nepieciešami bija vēl divi mēneši, kamēr izdevās sagatavot visus dokumentus, lai tos varētu iesniegt. Pagāja četri mēneši, un janvāra beigās saņēmu ziņu, ka oficiāli esmu šī Ginesa rekorda turētājs. Saņēmu arī sertifikātu.
Esmu gandarīts, ka to paveicu, lai gan tas nebija viegli. Esot ceļā, sapratu, kāpēc neviens pasaulē līdz šim šo maršrutu nebija nobraucis, jo viss balansēja uz fizisko spēju robežas. Lai arī iepriekš biju braucis ultra garās distances, tomēr nezināju, ko nozīmē nobraukt vairāk par 600 kilometriem. To darīju pirmo reizi. Ja runājam par slēgtām sacensību trasēm, tad var nobraukt arī 1000 kilometru, taču man nācās sadzīvot ar satiksmi, pašam jāskatās ceļš un jāveic apstāšanās. Tas viss braucienu ļoti sarežģīja. Vēlreiz noteikti neko tādu nebūtu gatavs paveikt, bet nenožēloju ne mirkli, ka to izdarīju. Ar savu rekordu vēlos iedvesmot arī citus piepildīt savus sapņus. Daudziem šķiet – ja ir darbs un ģimene, tad nav laika īstenot savas ieceres –, taču man tas izdevās, un arī jūs to varat!
Ikdienā rīkojat velopasākumus arī citiem. Kādi būtu jūsu ieteikumi iesācējiem, kā meklēt maršrutus, plānot un gatavoties velobraucienam?
Ieteiktu vispirms sākt ar Latvijas iepazīšanu, nevis uzreiz doties kaut kur ārpus valsts. Svarīgi ir saprast, ko vēlamies no šī brauciena un cik kilometru spējam nobraukt. Sākumā arī maršrutu ieteiktu izvēlēties vieglāku. Iesaku paņemt velomaršrutu, kas ved gar kādu no mūsu upēm. Piemēram, kādu Gaujas posmu. Ja par atskaites punktu ņemam upi, ir daudz vieglāk izplānot savu braucienu. Vienkārši skatāmies, kādi ceļi ir upes tuvumā un kā varam tur nokļūt. Noteikti ieteiktu izvairīties no A kategorijas lielajām šosejām, jo uz tām ir mazāk, ko redzēt, kā arī pati velobraukšana vairs nebūs tik droša. Tā kā pats esmu nobraucis maršrutus gandrīz gar visām Latvijas upēm, varu teikt droši, ka nevienu brīdi velosipēds nav bijis jānes plecā un jāskatās, kur ir krasts. Visur var izbraukt pa ceļiem. Nedrīkst aizmirst rūpīgi izplānot to, kā nokļūsiet uz starta vietu un kur finišēsiet. Joprojām Latvijā dzelzceļš ir ērtākais veids, lai aizvestu velosipēdu uz vajadzīgo vietu. Ja neizvēlamies vakara reisus, tad parasti ir viegli to iecelt un atrast savam velosipēdam vilcienā vietu. Par to nav jāuztraucas. Pats ar riteni braucu visu gadu. Arī ziemā. Protams, ir jāseko līdzi laikapstākļiem. Ja ceļi ir ļoti apledojuši, tad doties velobraucienā nevajadzētu, taču šādos laikapstākļos arī pārgājienā kājām neviens nedotos. Visās pārējās dienās var braukt. Galvenais – iepriekš sagatavoties.
Pasaulē ir daudz skaistu maršrutu un galamērķu. Kur vēl neesat pabijis un kurp noteikti vēlētos doties?
Esmu pabijis visās Eiropas valstīs, kā arī daļu no pārējās pasaules esmu apceļojis. Kopumā 62 valstis. Šobrīd man nav nevienas sapņu valsts, uz kuru noteikti gribētu aizbraukt. Taču gribētu izcelt riteņbraukšanai neraksturīgu valsti, un tā ir Norvēģija. Lai gan daudziem šķiet, ka tur ir pārlieku auksts un lietains, tomēr dabasskatu ziņā tā ir nepārspējama valsts. Arī satiksmes ziņā šī ir viena no drošākajām valstīm pasaulē. Līdz ar to drošāka nekā Spānija, kas ir izslavēta riteņbraucēju zeme. Norvēģijā man patīk arī tas, ka tur ir iespēja izvairīties no milzīgiem tūristu pūļiem. Ir iespēja vienam stundām braukt pa skaistu un gludu ceļu, vērojot dabu sev apkārt. Norvēģiju esmu vairakkārt apceļojis, bet turpināšu to darīt, jo tā ir gana liela valsts. Ja brauc vasaras vidū, tad saule būs ar garantiju, lai gan kādu dienu var arī uzlīt, taču to var pieciest.