Pašreiz dabas rakstura pazinējs ir daļa no Latvijas Dabas fonda sāktā projekta GrassLIFE, kurā paredzēts atjaunot aizsargājamās dabiskās pļavas un kur Viestura uzdevums būs zinātniski pamatoti stāstīt un praktiski rādīt, kā to paveikt. Viņš uzsver, ka, zaudējot dabiskās pļavas un ganības, zaudējam izcilu sugu bagātību, un aicina ieskatīties dabā ilgāk un izprotošāk.
Kas jūs pamudināja dzīvi saistīt ar dabas aizsardzību? Un kādam jābūt cilvēkam, lai varētu iet šo profesionālo ceļu?
Apzinos, ka dažkārt mani kāds nosauc par biologu, jo cilvēki mēdz nepievērst uzmanību sīkumiem, bet precīzākais mana darba apzīmējums ir "dabas aizsardzības speciālists". Diez vai var teikt, ka savu profesiju izvēlējos. Drīzāk tas būs noticis dabiskā ceļā, atsaucoties meža, pļavu un Gaujas vilinājumam, kas bija mana bērnības vide. Cilvēkam, kas strādā dabas aizsardzībā, savlaicīgi vajadzētu apzināties, ka tā nav bioloģijas apakšnozare. Šajā darbā daudz lielāka nozīme ir sociālo zinātņu prasmēm, jo ne jau melnais stārķis ir sava apdraudējuma vai pļava savas pastāvēšanas cēlonis, bet cilvēks. Tātad, ja kaut ko gribam mainīt uz labu, jāstrādā ar cilvēkiem.
Pašreiz esmu Latvijas Dabas fonda projekta GrassLIFE demonstrējumu vadītājs. Tas ir projekts, kurā dažādos veidos tiks atjaunotas Eiropas Savienībā prioritāri aizsargājamas dabiskās pļavas. Visi šie zālāji atrodas četrpadsmit Nature 2000 tīkla teritorijās. Ir paredzēts uzlabot zināšanas un veicināt izpratni par ilgtspējīgu un efektīvu zālāju apsaimniekošanu Latvijā gan sabiedrībā kopumā, gan pašu apsaimniekotāju vidū, tāpat arī izveidot ilgtermiņa noganīšanas sistēmu atjaunoto zālāju teritorijās sadarbībā ar zemnieku saimniecībām. Mans uzdevums būs uzņemt seminārus un demonstrēt, kā praktiski notiek dabisko pļavu atjaunošana, rādot dažādus atjaunošanas paņēmienus, to rezultātus, izskaidrojot šajā jomā zinātnieku izpētīto, kā arī to, kāpēc vispār tādi darbi ir nozīmīgi.
Ja spriežam dabas aizsardzības kontekstā, kas būtu tās lietas, kuras būtu jāglābj vai jāapzinās saudzējamas esam nekavējoties?
Bioloģiskās daudzveidības ziņā Latvija nav tik zaļa, kā bieži tiek popularizēts. Lielākā daļa dabisko dzīvotņu ir sliktā stāvoklī, un sarūk vairāku savvaļas sugu populācijas, tāpēc grūti norādīt vienu problēmu, kas jārisina vissteidzamāk.
Ņemot vērā reālās iespējas kaut ko tuvākajā laikā labot, manuprāt, vislielākā uzmanība būtu jāpievērš dabisko pļavu un ganību saglabāšanai. Tās aizņem līdz 0,7% no Latvijas teritorijas, un no šiem 0,7% liela daļa ir uz izzušanas robežas. Ja pazaudēsim šo mazo daļu Latvijas ainavas, trieciens bioloģiskajai daudzveidībai būs daudzreiz lielāks, nekā liek domāt šo dzīvotņu niecīgā platība. Šajās pļavās un ganībās jau pavisam nelielā laukumā pastāv izcila sugu bagātība – tikai vienā kvadrātmetrā vien var dzīvot vairāk nekā piecdesmit dažādu lakstaugu sugu. Tas ir rādītājs, kas līdzīgā platības vienībā pārspēj pat tropisko lietusmežu augu sugu bagātību. Augi savukārt veido tikai šiem apstākļiem raksturīgas sarežģītas augu sabiedrības, uz to pamata veidojas kukaiņu sabiedrības un tā tālāk. Labā ziņa ir tā, ka Latvijā ir atsaucīgi zemnieki un lauku attīstības programma, kas, to atbilstoši ieviešot, var palīdzēt šo dabas vērtību saglabāt.
Kuri ieradumi būtu jāmaina sabiedrībai Latvijā rūpēs par dabu?
Būtu labi, ja paviršību aizstātu rūpīgāka iedziļināšanās dabas norisēs un iedomības vietā stātos empātija pret ikvienu dzīvu būtni.
Esat sacījis, ka meži Latvijā nevis zūd, bet mainās. Ko tas nozīmē meža ekosistēmai bioloģiskās daudzveidības kontekstā? Ko zaudējam, bet ko iegūstam?
Mežu ainavas pārmaiņas pēdējās desmitgadēs visvairāk ietekmē industriālās mežsaimniecības strauja attīstība un arī lauku apmežošanās, kuras dēļ palielinās valsts kopējais mežainums. Daudzviet mežs kļūst par fabrikas teritorijas paplašinājumu – izejvielu ražošanas poligonu, kas visai maz līdzinās dabiskam mežam. Attiecīgi – jo samākslotāks mežs, jo mazāk tajā atliek vietas dabiskam mežam raksturīgām savvaļas sugām.
Taču ir arī pozitīvas parādības. Piemēram, pēdējos divdesmit gados kailcirtēs tiek saudzēti tā saucamie ekoloģiskie koki, kas noder lielu putnu ligzdām u. tml. Šiem kokiem ir ievērojama nozīme jūras ērgļu populācijas pieaugumā. Tas pašlaik ir spilgtākais piemērs, kur varam redzēt, kā noteikts dabas aizsardzības pasākums palīdz konkrētai sugai.
Par kuru sugu dabā varam nožēlot, ka jau zaudēta, un kāpēc, bet no kuras kā no invazīvas sugas, dodoties dabā, būtu jāuzmanās?
Pirms pieciem gadiem par izzudušu sugu tika atzīta lidvāvere. Savukārt zaļās vārnas populācija ir tādā kā reanimācijas stāvoklī. Ja pēdējiem pārdesmit zaļo vārnu pāriem nebūtu cilvēku gatavoti būri ligzdošanai un nodrošināta aizsardzība no caunu postījumiem, šī suga Latvijā jau būtu izzudusi. Turpretī invazīvā suga, no kuras dabā joprojām jāuzmanās, ir Sosnovska latvānis, jo tā sula, kā zināms, var izraisīt ādas apdegumus.
Trollis JT