Alkās izbaudīt pirmo zaļumu dabā kopā ar ģimeni devāmies autoceļojumā pa Kurzemi. Lai arī abi ar vīru esam kurzemnieki un kaismīgi ceļotāji, vēl aizvien netrūkst vietu, ko atklāt no jauna šeit, savā pusē. Ceļojām kopā ar bērniem – Paulīni (10 gadi) un Arturu (11 gadi), kompānijā līdzi bija arī suns.
Nakšņošana kā piedzīvojums
Mūsu divu dienu aplītī ietilpa apskates objekti no Sabiles līdz Valdemārpilij ar nakšņošanu pie Usmas ezera īpašā vietā, kas bija visa šī brauciena centrālais notikums. Nakšņojām namiņā uz plosta Usmas ezerā. Jau pati nokļūšana līdz šai vietai ir piedzīvojums. Koki vēl nav sazaļojuši, iebraucam ragā, kas stiepjas iekšā ezerā – skaties, kur gribi, visur ūdens klajs. Sajūta mazliet kā uz salas, lai arī vieta ir tikai nedaudz aiz Usmas ciema. Šeit viesu nams Vesels veselumā ir iekārtojis vairākus tematiskus namiņus uz ezera – Zaķīša pirtiņu, Gulbju un Bebru mājas. Mēs esam izvēlējušies interesantāko variantu, kas bērniem ļoti patīk, – Bebru māju. Uz to var nokļūt, tikai veicot speciālo uzdevumu – no sauszemes līdz mājiņai ar trosi pievelkoties uz īpaša pārcelšanās plosta. Ārā laiks vēl ir krietni vēss, bet mājiņu var ātri piesildīt. Iekšā ir mājīgi iekārtots, lai izbaudītu šādu īpašu nakšņošanu uz ezera, dzerot saimnieces sarūpēto kumelīšu tēju.
Namiņus var apskatīt arī no Usmas Elkraga dabas takas, kas vijas gar ezera krastu vairāku simtu metru garumā. No tās redzama arī Moricsala – senākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā ar reti sastopamu un pirmatnēju meža ainavu, kas ir mājvieta retām un aizsargājamām augu un kukaiņu sugām, tajā skaitā vairāk nekā 300 tauriņu sugām. Vasarā salai var piekļūt tuvāk izbraucienā ar plostu no Vesels veselumā viesu nama, kas organizē tūres ar stāstiem par Usmas ezeru, Moricsalu un tās vēsturi. Uz salas izkāpt nedrīkst, bet ir noteiktas vietas pie salas, līdz kurām drīkst braukt, neaizskarot dabas aizsargājamo teritoriju. Taču, esot Usmas ezera krastā, ko pavasarī īpaši pieskandina putnu lielā aktivitāte, jau ir sajūta, ka esi nokļuvis īpaši aizsargājamā teritorijā. Atliek tikai nesteigties, vērot un baudīt, cik daba ir unikāla un skaista.
Pāri kalniem līdz ezera plašumiem
Pirms nokļūšanas nakšņošanas vietā pie ezera dodamies izstaigāties un apskatīt Māras kambaru alas, kas atrodas starp Sabili un Rendu. Nostāsti vēsta, ka Māras kambaru kalnā bijusi pils, kurā dzīvojušas Māras, taču pils nogrimusi un tās vietā palikusi grava, kurā iespēris pērkons, un tā izveidojušies Māras kambari. Citi stāsti zināmi par to, ka alās kādreiz slēpušies laupītāji un kāds muižnieks pat licis iet meklēt salaupītās bagātības, kas netika atrastas. Savukārt mans vīrs atceras, kā pirms 30 gadiem braucis skolas ekskursijā un briduši pa nogāzēm alas meklēt. Tagad šeit iekārtota skaista pastaigu taka ar skatu vietām pāri Abavas ielejai. Ir vērts iegriezties un izstaigāt šo kopumā divus kilometrus garo taku, kura ved līdz septiņām nišām jeb alām, kas radušās dabiski – ūdenim izskalojot klinti. Alas ir metru dziļas un augstumā no pusmetra līdz divarpus metriem, veidojot interesantu smilšakmens atsegumu.
Paviesojamies Sabilē, kur pa daudziem pakāpieniem uzkāpjam Sabiles pilskalnā. Tas atrodas turpat blakus Vīna kalnam – 25 metrus virs pilsētas ar plašiem skatiem pāri jumtiem un pāri Abavas senlejai. Šo vietu var saukt par Kurzemes Šveici, kur iegriezties, lai baudītu ainaviskos skatus.
Arī Vīna kalnā noteikti ir vērts uzkāpt – kalnu vīnogulāju kolekcijā ir aptuveni 30 šķirņu un tas ir ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem esošais vīna dārzs, kur brīvā dabā aug vīnogas. No Vīna kalna vīnogām darināto vīnu iegādāties nevar, bet vienu reizi gadā – Sabiles Vīna svētkos jūlija pēdējā nedēļas nogalē – to var nodegustēt. Šogad Sabiles Vīna svētki notiks no 27. līdz 30. jūlijam.
Vēstures liecībām pa pēdām
Nākamajā dienā dodamies uz Valdemārpili apskatīt Sasmakas Elku liepu, kas ir viena no dižākajām un resnākajām liepām Baltijā – tās stumbra apkārtmērs ir turpat deviņi metri. Uzskata, ka liepai varētu būt 350 līdz 400 gadu. Iespaidīgais koks aug parkā pretī Sasmakas muižas ēkai, kur agrāk bijusi skola, bet pašlaik diemžēl cēlā ēka ir pamesta un bēdīgā stāvoklī.
Tālāk mūsu ceļš ved virzienā uz Roju, kur dodamies uz AS Latvijas valsts meži iekārtotu atpūtas vietu – Lūrmaņu avotu, kas iztek no Rojas upes ielejas stāvākās nogāzes un veido pat metru augstu kritumu. Pagaršojam avota ūdeni – skābens, bet garšīgs. Tā tiešām ir. No avota taciņa ved tālāk līdz Rojas upei. Paskatāmies kartē un nolemjam apskatīt Bīlavu velna laivu, kas atrodas nepilnu divu kilometru attālumā, taču uz to neved iekārtota taciņa. Beztaka nelielos attālumos bērniem ir cieņā visvairāk, jo ir interesanti. Pa nokritušu koku šķērsojam Rojas upi, uzrāpjamies upes pretējā stāvkrastā un pa to atrodam zvēru takas un kādu meža ceļu, kas mūs izved līdz apskates vietai. Par Bīlavu velna laivu – vienu no Latvijas neparastākajiem arheoloģiskajiem atradumiem – bērniem ir daudz jautājumu. Kāpēc akmeņi ir kā laiva? Vai šeit kādreiz bija jūra? Vai sirotāji šeit ilgi uzturējās? Un kāpēc viņi dedzināja cilvēkus? Akmens krāvumi laivas formā raksturīgi seno skandināvu apbedījumu vietām. Tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Agrākie izrakumi liecina, ka šeit no plānām akmens plāksnēm veidotas kameras, kas novietotas cita virs citas trijos līmeņos. To pildījumā atradās ar degušiem cilvēku kauliem, oglītēm un trauku lauskām sajauktas smiltis. Dabā apskatāmi laivas formā izvietoti lieli laukakmeņi, un uz bērnu jautājumiem atbildes sniegt ir diezgan grūti. Taču jautājumi par daudzu gadu simtu senajām liecībām rada interesi par vēsturi un mūsu senču piedzīvoto.