Ar mazliet savādo sajūtu – redzēt Daugavu kreisajā ceļa pusē, braucot Daugavpils virzienā, – stūrējam pa zemesceļu gar pašu upes krastu. Vandāni, Dignāja, Sudrabkalns, Dunava – līdz spējš pagrieziens ieved teju pašā Tadenavas pusmuižiņas pagalma vidū, kur savus pirmos bērnības gadus pavadījis mazais Žaniņš – tā nākamo dzejnieku Raini mīļi sauca ģimenē.
Šogad pirmo reizi Saules gados apjūsmotajā Raiņa bērnības zemē iebraucam agrā pavasarī, burtiski dienu pirms rūpīgi iztīrītajā un būvdarbiem sagatavotajā Tadenavas pusmuižā ierodas restauratori un būvnieki. Ceļā piedzīvotās lietavas neticami ātri nomaina tikai šim gadalaikam raksturīgie asie un spirdzinošie saules stari. Vēlāk Memoriālo muzeju apvienības (MMA) direktore Rita Meinerte pārliecinoši teiks: "Tadenava palīdz saprast, kur radusies Raiņa "saules – mīlas filosofija"."
Neatkarīgi no tā, vai muzeja durvis ir atvērtas vai ne, šeit valda sajūta, par kuru Rainis raksta: "Sasmēlies es esmu saules,/Manim pietiek visam mūžam."
Tadenava ir viens no trim Raiņa un Aspazijas muzejiem, kas, pateicoties Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta programmai LV04 Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana, abu literātu jubilejas gadā piedzīvo pamatīgu restaurāciju. Projektu īsteno va/s Valsts nekustamie īpašumi, sadarbojoties ar Memoriālo muzeju apvienību. Tadenavu, tāpat kā Raiņa un Aspazijas vasarnīcu Majoros un māju Baznīcas ielā Rīgā, apmeklētājiem plānots atvērt 2016. gadā.
Pašlaik jau gandrīz atjaunota nelielā pirtiņa, tiek stiprināti vecā šķūņa pamati, sākts remonts muzejam piederošās jaunsaimniecības Dāboliņi dzīvojamā ēkā, un pavisam drīz būvnieki un restauratori ķersies klāt galvenajam objektam – XIX gadsimta pusmuižas dzīvojamam namam.
Prom no pasaules vējiem
Tadenava ir saistīta ar dzejnieka, domātāja un politiķa pirmajiem dzīves gadiem. Tāpēc atjaunotā muzeja uzdevums būs ļaut sajust to pasauli, kas Raiņa biogrāfijā nenoliedzami ir īpaša. "Saules prieka perēklis" – tā pats dzejnieks sauc Tadenavu bērnības epā Saules gadi. Gaismas un siltuma pieliets ieloks meža vidū, prom no lielajiem ceļiem un pasaules vējiem, kuros viņš pats vēlāk dosies. Tadenava ir pārpilna ar emocionālo informāciju, lai arī vienīgās Pliekšānu laika liecinieces ir tikai divas ēkas – pusmuižas dzīvojamā māja un šķūnis.
Autentiski priekšmeti no Saules gadu laika nav saglabājušies. Ekspozīcija tiek veidota gan no iepriekš muzejā aplūkojamiem priekšmetiem, gan lietām, kas piemeklētas atbilstoši Raiņa bērnības laikam un novadam. Savukārt Tadenavas vēsturiskās ēkas atdzimst, va/s Valsts nekustamie īpašumi sadarbojoties ar norvēģu amatniekiem – pieredzējušiem koka arhitektūras restauratoriem. Tiek saglabātas pat vissīkākās un sākotnēji šķietami maznozīmīgās detaļas, kuras, iespējams, kāds kārtību mīlošs lauksaimnieks mestu kartupeļu talkas ugunskurā. Vērtīgs ir katrs dēļa gals, kas varētu būt piedzīvojis savu pirmo iemītnieku – Pliekšānu ģimenes – pieskārienus.
"Māja ir veca. Mainoties saimniekiem un laikam, katrs allaž ir centies veikt kaut kādus uzlabojumus atbilstoši savām vajadzībām. Līdz pat 1959. gadam, kad Tadenavā tika atvērta Jēkabpils muzeja filiāle, dzīvojamā ēkā mitinājās lauku cilvēki – Skudru ģimene –, kuri māju uzlaboja un iekārtoja pēc savas gaumes. Namā bijusi arī Tadaines bibliotēka un pasts. Dažas detaļas laika gaitā ir zudušas uz neatgriešanos – nav vairs XIX gadsimta logu un durvju," norāda Rita Meinerte. Tomēr muzejs un tā jaunā ekspozīcija tiks veidoti pēc iespējas pietuvināti laikam, kad ēka tika būvēta.
Pliekšāni – apsviedīgie latvieši
Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns savu darbību sāka ar krogu nomu un, mainot rentes vietas, no Stelpes pagasta Zemgalē pamazām virzījās dziļāk Sēlijā. Tadenava bija viņa pirmā pusmuiža, tā piederēja Dunavas muižai. Pēc poļu dumpja (1863) septiņas zemnieku ģimenes tika izdzītas no mājām, atbrīvojās zeme, un šajā vietā jau tajā pašā gadā Krišjānis Pliekšāns ieradās kopā ar savu deviņus gadus veco meitu Līzi. Šodien redzamais Tadenavas dzīvojamais nams ticis celts uz nodedzinātas mājas pamatiem.
Jānis Pliekšāns gan pirmo reizi pasauli skatīja Varslavānos, kas atradās kaimiņos. Tur viņš pavadīja pirmos dzīves mēnešus. Mūsdienās vecās Varslavānu pirtiņas vietā atrodas tikai piemiņas akmens un XX gadsimta 30. gados simboliski stādītie koki – ozols un liepa – veltījums tēvam un mātei. Savukārt dzīvojamā ēkā iekārtojies vietējais mednieku kolektīvs.
1866. gada pavasarī Pliekšānu ģimene ievācās svaigi uzcirstajā pusmuižas namā, kurā nākamais dzejnieks ar vecākiem un māsu dzīvoja turpmākos trīs gadus, kad notika viņa pirmā lielā pārcelšanās – uz Randeni netālu no Daugavpils. Tas ir neliels vecums, tomēr šis laiks veidojis personības pamatu.
"Būtiski saprast, kādi bija Pliekšāni – apsviedīgi latvieši, uzņēmēji, muižu nomnieki, kuri pārcēlās no mājas uz māju. Parasti rentes līgums tolaik bija līdz sešiem gadiem. Nemitīgā dzīvesvietas maiņa bērnam noteikti nav vienkārša situācija, bet, to izjūtot, mēs labāk sapratīsim dzejnieka rakstīto. Raini mēs varam dēvēt par mūžīgo ceļinieku. Viņš ir kosmopolīts vārda labākajā nozīmē, tajā pašā laikā ar izteiktu dzimtenes mīlestību," skaidro MMA vadītāja Rita Meinerte.
Tadenavā Rainis dzīves laikā nekad vairs nav atgriezies. Viņš to būtu varējis izdarīt – aizbraukt kā uz jebkuru citu vietu – tomēr baidījies. "Visa sirds uz tevi laužas,/Bet es neiešu, – es zinu: Tagad savu saules pērkli/Asarām es pieraudātu," – Saules gados raksta dzejnieks.
Varēs apsēsties, pieskarties, atvērt
Tadenava pēc restaurācijas būs bērnības muzejs visplašākajā skatījumā. Topošajā ekspozīcijā nebūs ierobežojošu aukliņu un aizlieguma apsēsties, pieskarties vai atvērt. Īpaši tiks domāts par bērnu sajūtām, drīkstēšanu un spēlēšanos. To varēs izdzīvot gan mazie apmeklētāji, gan pieaugušie. Jaunais muzejs centīsies radīt noskaņu, it kā apmeklētājs būtu atbraucis ciemos pie mazā Žaniņa.
"To, kā Pliekšāni šeit dzīvoja, Rainis ir uzrakstījis Saules gados. Bērnības atmiņas parādās vēl dažos citos viņa literārajos darbos, tomēr nekādu konkrētu ziņu nav. Istabu iekārtojums būs tāds, lai nebūtu bail pieskarties mēbelēm, atvērt skapi, pat iekāpt gultā. Kā tas mēdz būt, kad bērni aizbrauc ciemos un iepazīst otra istabu. Tas taču ir tik ārkārtīgi interesanti – ieskatīties otra dzīves telpā!" ar gaidāmo Tadenavas ekspozīciju iepazīstina Rita Meinerte.
Restaurācijas plānos ir atjaunot pagājušā gadsimta 90. gados zem mājas atrakto pagrabu, kur toreiz ticis meklēts manteļskurstenis. Tas gan neesot atradies, bet dažas istabas palikušas bez grīdas ar tiešu kritienu vecajā pagrabā. Šis defekts tiks labots, un atjaunota vecā ieeja no mājas gala. Pats pagrabs tiks veidots, kāds nu tas Pliekšānu laikā varēja būt, – ar ievārījuma burkām un kartupeļu apcirkņiem. "Mazajiem apmeklētājiem tā varētu būt pat mazliet bailīga pieredze – doties tumšajās, vēsajās telpās," saka Rita Meinerte.
Atjaunota un pielāgota cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būs arī goda ieeja no ābeļdārza puses. Tomēr XXI gadsimts Tadenavas dzīvojamā namā iekšā netiks laists. Mūsdienu ērtības un komunikācijas tiks paslēptas Pliekšānu laika šķūnī, kurā atradīsies informācijas centrs ar digitāliem materiāliem ne tikai par Raiņa bērnības laiku, bet arī vēlākiem gadiem un daiļradi.
Kultūras sala
Vēl viena ēka, kas piesaista uzmanību, ir teju pašā muižiņas pagalma vidū XX gadsimta 60. gados uzceltais Tadaines mežniecības klubs, kas tagad ir Dunavas pašvaldības pārziņā.
Toreiz, padomju gados, pavisam jaunā Tadenavas muzeja darbinieki neesot bijuši apmierināti ar mežniecības aktivitātēm, kas jauca autentisko vidi. Vēlāk kluba ēka tik ļoti iekļāvusies ainavā, ka kļuvusi pašsaprotama un devusi patvērumu lietainās Dzejas dienās un citos pasākumos. Arī šogad, lai gan rit restaurācija, Dzejas dienas Tadenavā būs. Kā allaž, pamatauditorija ir apkārtējo novadu skolasbērni. Jau zināms, ka 18. septembrī tur viesosies dzejniece Inese Zandere un koris Balsis Inta Teterovska vadībā.
"Kultūra ir tā, kas veido pamatu un veicina ekonomisko attīstību. Jo vairāk novados ir kultūras vietu, kurās notiek dažādas aktivitātes, jo vairāk attīstās izpratne par vērtībām, intelektuālais līmenis un saimnieciskā darbība." Ritai Meinertei jau ir gatava atbilde tiem, kam, rīdzinieka acīm raugoties, Tadenava liksies par tālu.
"Jā, šī ir nomale, un, protams, muzejs tai ir ļoti svarīgs. To novērtē arī pašvaldība – kā ieguldījumu visa Jēkabpils novada attīstībā, lai veicinātu gan tūrisma infrastruktūru, gan mazo uzņēmējdarbību. Ļoti ceru, ka mums izdosies realizēt visu iecerēto un rast sasaisti ar citām apkārtnes kultūras salām," viņa piebilst.
Tadenavas pusmuižas restaurācija noslēgsies 2016. gada pavasarī. Muzeju apmeklētājiem plānots atvērt nākamā gada maijā. Tadenava arī turpmāk būs sezonas muzejs – pieejams no maija līdz oktobrim.